Ģedimins

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Ģedimins
Gediminas
Gediminas the Grand Duke of Lithuania Reversum.jpg
Lietuvas dižkunigaitis
Amatā
1316 — 1341
Priekštecis Jaunutis
Pēctecis Vītenis

Dzimšanas dati ap 1275. gadu
Miršanas dati 1341
Viļņa
Dinastija Ģedimina dzimta
Tēvs Butvīds vai Skalmants
Dzīvesbiedrs(-e)
Bērni

Ģedimins (lietuviešu: Gediminas, dzimis ap 1275. gadu, miris 1341. gada beigās) bija Lietuvas dižkunigaitis (1316. - 1341.), Ģedimina dinastijas (vēlākās Jagellonu dinastijas) aizsācējs, viens no izcilākajiem valdniekiem Lietuvas vēsturē. Ģedimina valdīšanas laikā par Lietuvas galvaspilsētu kļuva Viļņa (1323).

Tituls[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kādā latīniski rakstītā dokumentā viņš tika titulēts kā "Ģedemins, no Dieva žēlastības lietuvju (letvīnu) un daudzu krievu (rutēņu) karalis" (Gedeminne Dei gratia Letwinorum et multorum Ruthenorum rex).

Savukārt latīniski rakstītajā un 1323. gada 26. maijā parakstītajā vēstulē Hanzas savienības pilsētām Ģedimins sevi dēvēja par "lietuviešu un krievu karali, Zemgales kņazu un hercogu no Dieva žēlastības" (Gedeminne Dei gratia Letphanorum Ruthenorumque rex, princeps et dux Semigallie), kas liecina par Lietuvas valdnieku mantotajām pretenzijām uz Zemgali. Zemgales ķēniņa titulu Lietuvas dižkunigaiši saņēma pēc Zemgales pēdējā ķēniņa Nameiša pāriešanas vasaļatkarībā no dižkunigaiša Traideņa.

Vārda cilme[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Personvārds Ģedimins ir saliktenis ar saknēm ged- (gedėti - „ilgoties“) + min- (minėti - "pieminēt") - “ilgoties un pieminēt” vai “tas, pēc kura ilgojas un piemin”. [1]

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ģedimina tornis Viļņas pilī, kurā viņš valdīja no apmēram 1320. gada (tagadējais mūra tornis ir no 15.gs.).

Visticamākais, ka Ģedimins bija Lietuvas dižkunigaiša (no 1293.(1296.) līdz 1316. gadam) Vīteņa jaunākais brālis. Par dižkunigaiti Ģedimins kļuva pēc Vīteņa nāves 1316. gadā. Tieši Ģedimins nostiprināja Lietuvas dižkunigaitiju un padarīja to par nopietnu, ievērojamu spēku Austrumeiropā; dažreiz viņš tiek saukts pat par īsteno Lietuvas dižkunigaitijas dibinātāju.

Lai nostiprinātu un paplašinātu savu valsti, kuras patstāvību apdraudēja Vācu ordenis, Ģedimins jau valdīšanas sākumperiodā pakļāva Turovu un Pinsku. 1319. gadā Ģedimins noslēdza militāru savienību ar Zelta Ordu[2] un pēc krievu kņazistu pakļaušanas lika tām turpināt maksāt Ordas hanam Uzbekam meslus. 1320. gadā viņa dēls Aļģirds kļuva par Vitebskas kņazu. Tajā pašā gadā viņš izveidoja aliansi ar Tveras kņazisti. Viņa pakļautībā nonāca arī Smoļenska (1326), Pleskava (1322), Galīcija un Volīnija (ap 1320. līdz 1324.), Kijeva (1325). 1325. gadā tika izveidota alianse ar Polijas karali Vladislavu I Īso, izdodot savu meitu Aldonu par sievu Vladislava I dēlam, nākamajam Polijas karalim Kazimiram III. Ap 1330./1331. gadu alianse tika pārtraukta.

1324. gadā Romas pāvests Jānis XXII pēc Rīgas arhibīskapa, Franciskāņu ordeņa un Rīgas pilsētas pārstāvju lūguma nosūtīja uz Rīgu divus legātus - Aletas bīskapu Baltrameju un Benediktīniešu ordeņa abatu Bernardu. Rīgā viņi pāvesta vārdā noslēdza pamieru ar lietuviešiem un uz Viļņu devās sūtniecība, lai izdibinātu Ģedimina un viņa ķēniņvalsts ļaužu vēlmi kristīties. Tikmēr ordeņa pārstāvji sūtņiem pavēstīja, ka lietuvieši iebrukuši Mazovijas un Rēzeknes zemēs. Tā paša gada 25. novembrī legātu sūtņi atgriezās Rīgā, bet ar viņiem te ieradās arī kāds lietuviešu augstmanis, kas sava ķēniņa vārdā legātiem pavēstīja, ka "ar ķēniņa ziņu nekad nav sūtīta kāda vēstule viņa paša un viņa cilvēku kristīšanas lietā, netika tāda iesniegta ne viņa svētībai pāvestam, nevienam viņš nav pavēlējis ko tādu atklāti sludināt ne piejūras pilsētās, ne citās provincēs; bez tam piebilda, ka ķēniņš saviem varenajiem dieviem zvērējis, ka nekad neapņemsies pieņemt citu ticību, bet turēsies pie tās, kurai līdz nāvei bija uzticīgi viņa senči".[3]

1328. gada iesaistījās Livonijas pilsoņu karā Rīgas pilsētas pusē pret Livonijas ordeni, nopostīja Karkuzes, Helmetas un citus cietokšņus.

Domājams, ka Ģedimins nomira no kaujā pret Vācu ordeni gūta ievainojuma 1341. gada decembrī, aizstāvot Veļonas pili (pie Nemunas). Valsti viņš atstāja savam dēlam Jaunutim, tomēr 1345. gadā ar vēl viena Ģedimina dēla - Ķēstuta palīdzību troni pārņēma Aļģirds.

Lietuvas sadalīšana starp Ģedimina dēliem[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ģedimina valdīšanas laikā Lietuvas dižkunigaitijai līdz 1340. gadam pakļautās zemes (iezīmētas tumši sārtā krāsā).

Bihovcas hronikā ir minētas trīs Ģedimina sievas - Vida no Kurzemes, Olga no Smoļenskas un Jevna no Polockas, kaut gan tam trūkst apstiprinājuma citos rakstu avotos.[4] Pēc cita uzskata viņa sievas nav bijušas senkrievu kņazu meitas, jo citādi tas būtu minēts hronikās[5] Tāpat ir pretrunīgas ziņas par viņa dēlu vecumu. Vienīgi latinizētajā manuskriptā "Origo regis Jagyelo et Witholdi" minēta šāda septiņu dēlu vecuma kārtība: Mantvīds, Narimants, Aļģirds, Jaunutis, Ķēstutis, Karijots, Ļubarts [6]

Pēc agrāko Kijevas lielkņazu parauga, kas savus dēlus iecēla par dalienas kņaziem, Ģedimins sadalīja savus valdījumus saviem septiņiem dēliem šādā veidā:

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Tavo vardas
  2. Shirin Akiner. Religious language of a Belarusian Tatar kitab: a cultural monument of Islam in Europe. Otto Harrassowitz Verlag. 2009, pp. 457.
  3. Petri de Dusburg. Chronicon Terrae Prussiae 359 (352) Valda Salmiņa latviskais tulkojums
  4. Ivinskis, Zenonas. "Jaunė". Lietuvių enciklopedija. IX. Boston, Massachusetts: Lietuvių enciklopedijos leidykla. p. 335.
  5. Rowell, S.C. (1994). Lithuania Ascending: A Pagan Empire Within East-Central Europe, 1295-1345. Cambridge Studies in Medieval Life and Thought: Fourth Series. Cambridge University Press. p. 88
  6. Origo regis Jagyelo et Witholdi ducum Lithuaniæ. pirmpublicējums: Prochaska A. Przekład ruskiego latopisca ks. Litewskiego na jązyk łaciński. — Kwartalnik historyczny. Lwów, 1888.
Ģedimina dzimtas valdnieks COA of Gediminaičiai dynasty Lithuania.png
Priekštecis:
Vītenis
Lietuvas dižkunigaitis
13161341
Pēctecis:
Jaunutis