Janvāra sacelšanās

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Janvāra sacelšanās
Rok 1863 Polonia.JPG
1863 - Polonia. Jana Matejko simboliskā glezna. Krievijas impērijas virsnieki vēro, kā sievietēm, kas simbolizē Poliju un Lietuvu, tiek uzlikti rokudzelži.
Datums 1863. gada 22. janvāris1864. gada 11. aprīlis
Vieta Polija, Baltkrievija un Lietuva
Iznākums Krievijas uzvara
Karotāji
January Uprising.svg Polijas-Lietuvas kopvalsts atjaunošanas piekritēji Valsts karogs: Krievija Krievijas impērija
Komandieri
Romualds Trauguts
Ludviks Meroslavskis
Marians Langevičs
Konstantīns Kaļinovskis
Aleksandrs II
Mihails Muravjovs
Frīdrihs fon Bergs
Spēki
no 30 000 līdz 200 000 111 000 - 127 000
Upuri
apmēram 10 000 - 30 000 kritušo un ievainoto 3 343 kritušo un ievainoto

Janvāra sacelšanās (poļu: powstanie styczniowe, 18631864) bija bruņota sacelšanās pret Krievijas impērijas varu Polijā, Baltkrievijā un Lietuvā, lai atjaunotu pēc Polijas dalīšanas sagrauto Polijas-Lietuvas kopvalsti 1772. gada robežās.

Sacelšanās tika nežēlīgi apspiesta, daudzus tās dalībniekus izsūtīja uz Sibīriju, šļahtas locekļiem, kas atbalstīja sacelšanos, atņēma īpašumus. Sākās Polijas un Lietuvas zemju rusifikācija. Latgales vēsturē sākās latīņu drukas aizlieguma periods.

Priekšvēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Novembra sacelšanās apspiešanas 1831. gadā Krievijas impērijas sastāvā esošās Kongresa Polijas (t.s Polijas caristes) autonomija tika stipri ierobežota. Bijusī Lietuvas dižkunigaitijas teritorija bija pilnīgi integrēta Krievijas impērijas Ziemeļrietumu apgabala sastāvā, kurā ietilpa Viļņas, Kauņas, Grodņas, Minskas, Mogiļevas un Vitebskas guberņas.

1861. gadā dibinātā nelegālā poļu Centrālā Tautas komiteja (Centralny Komitet Narodowy) Jaroslava Dombrovska vadībā un Lietuvas provinces komiteja Konstantīna Kaļinovska valdībā pēc Novembra sacelšanās parauga sāka plānot jaunu sacelšanos.

Sacelšanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sacelšanās sākās pēc Centrālās Tautas komitejas manifesta 1863. gada 22. janvārī, kas aicināja poļu, lietuviešu un krievu (baltkrievu un ukraiņu) tautas sākt bruņotu sacelšanos. Zemniekiem tika solīts nodot īpašumā Krievijas valsts īpašumā esošās zemes. Polijas sacelšanās bruņoto spēku (apmēram 30 000 karavīru) oficiālais pavēlnieks sākumā bija Ludviks Meroslavskis (Ludwik Mierosławski), pēc viņa Marians Langevičs (Marian Langiewicz). No 1863. gada jūnija līdz septembrim pastāvēja Polijas nacionālā valdība Karola Majevska (Karol Majewski) vadībā. Lielbritānijas, Francijas un Austrijas valdības Krievijas valdībai ieteica atjaunot Kongresa Polijas 1815. gada satversmi ar plašas autonomijas iespējām.

Bruņotās cīņas notika partizānu kara veidā. Sacelšanās dalībnieki nespēja pretoties Krievijas impērijas regulārajai armijai, kuras spēki Polijā vien sasniedza 127 000 vīru, bet Polijā, Lietuvā, Baltkrievijā un Ukrainas rietumos izvietotā Krievijas karaspēka kopējais lielums tajā laikā sasniedza 300 000 vīru lielumu.

1863. gada vasarā ieceltais Polijas vietvaldis Frīdrihs fon Bergs sāka dzelžainu politiku pret sacelšanās dalībniekiem, atņemdams muižas un sodīdams ar nāvi gūstekņus. Baltkrievijas teritorijā Krievijas valdība atbalstīja pareizticīgo zemnieku uzbrukumus sacelšanās atbalstītāju muižām.

1863. gada nogalē par sacelšanās vadītāju kļuva bijušais virsnieks Romualds Trauguts (Romuald Traugutt). Sacelšanos apspieda tikai 1864. gada pavasarī, kad Trauguts tika apcietināts un notiesāts ar nāvi pakarot. Kopējas pakārto skaits sasniedza 400, vairāki tūkstoši sakautās sacelšanās dalībnieku tika izsūtīti uz Sibīriju.

Viļņas gubernators Mihails Muravjovs lika ekspropriēt sacelšanās dalībnieku muižas un to zemi piešķirt pareizticīgajiem zemniekiem. 1864. gadā Lietuvā un Latgalē aizliedza iespiest grāmatas ar latīņu burtiem, ko atcēla tikai 1904. gadā.

Notikumi Latgalē[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Galvenie sacelšanās sagatavošanas centri atradās Antonija Rika (Antoni Ryk) muižā pie Viļakas un Staņislava Mola (Stanisław Mohl) muižā Višķos. 1863. gada 13. maijā pie Krāslavas notika bruņots uzbrukums krievu karaspēka vienībai. Vainu par uzbrukuma organizēšanu uzņēmās Leons Broels-Plāters, kuru sodīja ar nāvi Daugavpils cietoksnī.

Leonam Plāteram par godu sacerēta "Latviešu dziesmu par Leona Plātera nošaušanu" (1871). Viņa vecākā māsa Ludvika Plātere brāļa piemiņai uzrakstīja "Drāmu bez nosaukuma" (1875). Rainis uzrakstīja dzejolī "Svētdiena un grāfs Plāters" (no krājuma "Saules gadi").

Kazanovas muižā, kurā līdz savai traģiskajai nāvei dzīvoja Leons, viņa māte Antoņina Plātere uzstādīja krustu (t.s. "Dēla krustu"), kas iznīcināts 1960. gados Krāslavas–Kombuļu ceļa būves laikā. 1998. gadā krusts tika atjaunots.[1]

Piemiņa[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Polijas Republikas Senāts 2013. gadu pasludināja par Janvāra sacelšanās atceres gadu. Latvijas Republikas tieslietu ministrs Jānis Bordāns nosūtīja apsveikuma vēstuli Polijas vēstniekam Latvijā.[2] Baltkrievijas pilsētā Svisločā notika piemiņas pasākums Janvāra sacelšanās dalībniekiem ar ziedu nolikšanu pie sacelšanās vadītāju R.Trauguta un K.Kaļinovska pieminekļiem.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Krystyna Barkowska. "Daugavpils cietoksnī atzīmēs Inflantijas poļu 1863. gada Janvāra sacelšanos", 1013. gada 21. janvārī
  2. Jānis Bordāns sveic poļu tautu Janvāra sacelšanās 150 gadadienā