Ruriks

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Rurika vārds Roðikr rūnu rakstā uz kāda Zviedrijas baznīcā iemūrēta rūnakmens.

Ruriks, arī Rjuriks vai Roriks (varjagu: Roðrekr) (ap 830. - 879.) bija leģendārais rūsu karavadonis, no kura sākās daudzas varjagu-krievu kņazu un lielkņazu dinastijas (Rurikoviči). Viņa jaunākie brāļi Siņeuss (Sinehus) un Truvors (Thruvaring) valdīja pār vesiem un krivičiem, bet pēc viņu nāves Ruriks kļuva par vienīgo valdnieku Ilmeņa slāvu, kriviču, meriešu, vesu, un muromiešu zemēs.

Pēc Nestora hronikas ziņām Ruriks miris 879. gadā, varu atstājot savam radiniekam Helgi (Oļegam). Viņa vienīgais zināmais dēls Ingvars (Igors) kopā ar Helgi devās pa Dņepras upi lejup un apmetās Kijevā, kur nogalināja vietējos varjagu kungus Askoldu un Diru, paziņojot "Jūs neesat ķēniņi un ne no ķēniņu dzimtas, bet tas ir Rurika dēls (Ingvars)."

Vārda cilme[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Varjagu vārds Roðrekr ir cēlies no salikteņa Roð (rudais) un rekr (spēkavīrs). Angļu valodā tam mūsdienās atbilst vārds Roderiks (Roderick) un latviešu Rodrigo.

Hroniku ziņas[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vienīgā hronika, kas piemin Ruriku, ir 12. gs. sākumā rakstītā Nestora hronika "Pagājušo gadu vēsture", kuras Rurika valdīšanas apraksts balstīts uz kādiem zudušiem manuskriptiem, iespējams, bizantiešu vai skandināvu hronikām. Tā vēstī, ka pēc cīņām ar vietējiem valdniekiem varjagi ir padzīti no Baltijas jūras austrumu krasta (vikingu: Austrvegr):


Nestora hronikas vēstījums par 862. gada notikumiem:

Ruriks ar diviem brāļiem: Nestora hronikas iespaidā tapusī V. Vasņecova glezna "Varjagu ataicināšana".

"Izdzina varjagus aiz jūras un nemaksāja viņiem meslus, un sāka paši par sevi valdīt, un nebija viņu vidū taisnības, un dzimta nostājās pret dzimtu, un bija viņiem nesaskaņas, un sāka karot viens ar otru. Un sev teica: Sameklēsim sev kņazu, kas pār mums valdītu un tiesātu pēc taisnības.

Un gāja aiz jūras pie varjagiem, pie rūsiem. Tie varjagi saucās par rūsiem, kā otri saucas par zviedriem, bet citi par normaņiem un angļiem, bet vēl citi par gotlandiešiem, lūk tā arī tie. Čudi, slāvi, kriviči un vesi teica rūsiem: Mūsu zeme ir liela un bagāta, bet kārtības tajā nav. Nāciet par kņaziem un valdiet pār mums.

Un izvēlējās trīs brāļus ar viņu dzimtām, un ņēma sev līdzi visus rūsus, un atnāca un vecākais, Ruriks, apmetās Novgorodā, bet otrs, Siņeuss Beloozerā, bet trešais, Truvors, Izborskā. Un no tiem varjagiem sākās Krievzeme. Novgorodieši ir varjagu cilmes ļaudis, bet pirms tam bija slāvi. Pēc diviem gadiem nomira Siņeuss un viņa brālis Truvors. Un visu varu saņēma Ruriks, un sāka izdalīt saviem vīriem pilsētas - tam Polocku, šim Rostovu, citam Beloozeru. Tajās pilsētās varjagi ir ienācēji, bet pamatiedzīvotāji Novgorodā ir slāvi, Polockā kriviči, Rostovā merieši, Beloozerā vesi, Muromā muromieši, un par tiem visiem valdīja Ruriks.


Savukārt vienīgā hronika, kas šajā laikā apraksta dāņu un zviedru vikingu cīņas ar šī reģiona iedzīvotājiem, ir Rimberta "Svētā Anskara dzīve", kas vēstī par zviedru ķēniņa Olafa iebrukumu Kursā 854. gadā. Tādēļ iespējams, ka Nestora hronikā pieminētie rūsu varjagi ir bijuši no Kursas un citām baltu zemēm (Nemunas, Ventas, Daugavas lejtecēm) pirms tam padzītie skandināvu kolonisti.

Interesanti, ka līdzīgu uzskatu par Rurika izcelsmi jau 18. gadsimtā pauda Mihails Lomonosovs, kurš gan baltu valodas tolaik pieskaitīja pie slāvu valodu saimes:

M.Lomonosovs. «Iebildumi pret Millera disertāciju» (Возражения на диссертацию Миллера):

"[..] uz Novgorodu atnākušie varjagi un Ruriks ar savu dzimtu bija slāvu cilmes, runāja slāvu valodā, bija cēlušies no senajiem rūsiem un bija nebūt ne no Skandināvijas, bet gan dzīvoja Baltijas jūras dienvidaustrumu krastos, starp Vislas un Daugavas upēm [..] vārds rūsi nekur nav dzirdēts Skandināvijā un Baltijas jūras ziemeļu krastos [..]

Mūsu hronikās minēts, ka Ruriks ar savu dzimtu nācis no Vācu zemes, no Prūsijas [..] Starp Vislas un Daugavas upēm Baltijas jūrā ietek upe, ko augštecē pie Grodņas sauc par Nemunu, bet pie ietekas jūrā par Rūsi (Rusni). Šeit saprotams, ka varjagi-rūsi dzīvoja Baltijas jūras dienvidaustrumu krastā pie Rūses upes [..] Un pats nosaukums prūši vai porūši (borussi) norāda, ka prūši dzīvoja pie rūsiem vai zem rūsiem."


Dzimtas, kas savu izcelsmi saista ar Ruriku[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Galvenais raksts: Rurika dinastija

Staraja Ladogas (vikingu: Aldeigjuborg) pilsētas ģerbonis - pikējošais vanags, iespējams ir Rurika dinastijas simbola "Trīszoba" prototips.
Zelta monēta ("zlatņiks") ar pirmā kristītā Kijevas lielkņaza Vladimira Svjatoslaviča attēlu, kas tur kreisajā rokā Rūrika dinastijas simbolu "Trīszobi".

Par Rurika dinastijas pēcnācējiem sevi uzskata Gorčakovi, Kosoneni, Mozarovski, Oboļenski, Osovecki, Požarski, Rostovski, Šahovskoji, Solomini, Šuiski, Toločko, Volkonski un daudzas citas Krievijas kņazu dzimtas.

Skatīt arī:[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Literatūra[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Войтович Л. Генеалогія династій Рюриковичів і Гедиміновичів. — К., 1992. 199 с.
  2. Грушевський М. С. Історія України-Руси. T. 1. — K., 1991. 648 с.
  3. Никон, иеромонах. Начало христианства на Руси // ВИ 1990. N 6. С.52—53
  4. Фомин В. В. Варяги и варяжская Русь. — М. 2005. С.439
  1. Stender-Petersen A. Die Varagersage als Quelle der altrussischen Chronik. — Kobenhavn, 1934. 456 s.
  2. Thomsen V. Ancient Russia and Scandinavie and the Origin of the Russian State. — Oxford and London, 1877. 369 p.
  3. Thornqust C. Studien über die nordischen Lehnworter im Russischen. — Uppsala, 1949. 418 s.
  4. Vernadsky G. Ancient Russia. — New Haven, 1943. 467 p.

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]