Igauņu valoda

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Igauņu valoda
eesti keel
Valodu lieto: Igaunija, Krievija, Latvija 
Reģions: Ziemeļeiropa
Runātāju skaits: 1,1 milj.
Valodu saime: Urāliešu
 Somugru
  Somu-sāmu
   Baltijas somugru
    Igauņu valoda 
Rakstība: Latīņu alfabēts 
Oficiālais statuss
Oficiālā valoda: Karogs: Igaunija Igaunija
Karogs: Eiropas Savienība Eiropas Savienība
Regulators: Igauņu valodas institūts
(Eesti Keele Instituut)
Valodas kodi
ISO 639-1: et
ISO 639-2: est
ISO 639-3: est

Igauņu valoda (igauņu: eesti keel) pieder somugru valodu grupas Baltijas somu valodu atzaram un tās tuvākās radu valodas ir veriešu (setu), lībiešu, somu, ingru, vepsu un votu valodas. Igauņu valoda ir dzimtā valoda apmēram 1,1 miljonam cilvēku. Vairums to (aptuveni 950 000) dzīvo Igaunijā, kur tā ir vienīgā valsts valoda. Igauņu valoda ir radniecīga somu valodai, taču ar pārējo Baltijas valstu, Latvijas un Lietuvas, valodām, kā arī krievu valodu tai nav līdzības.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1637. gadā Rēvelē (Tallina) publicētā Heinriha Stala igauņu gramatikas grāmata

Vecākie igauņu valodas rakstu pieminekļi tiek datēti ap 13. gadsimtu. Senākie teksti igauņu valodā ir no 1524. gada līdz 1528. gadam datētās t.s. Kulamā lūgšanas.[1] 1525. gadā tiek iespiesta pirmā grāmata igauniski. Grāmata gan bija luterāņu manuskripts, kas, nenonācis pie lasītājiem, pēc iespiešanas tika nekavējoties iznīcināts. Pirmā saglabājusies grāmata igauņu valodā bija 1535. gada divvalodīgs vācu-igauņu S.Vanrata un Dž.Koela luterāņu katehismu tulkojums. 1637. gadā Vācijā tiek iespiesta vācu priesteriem paredzēta igauņu valodas gramatikas grāmata.[2] Laika posmā pēc Baltijas krusta kariem līdz 1919. gadam, kad lielākajā daļā igauņu apdzīvotajā teritorijā tika izveidotas un viena otru nomainīja dažādas svešzemju pārvaldes, tostarp dāņu, vācu, zviedru un krievu, tika izdots pavisam neliels skaits tekstu igauņu valodā. Tie kļuva izplatītāki sākot ar 19. gadsimtu, Eiropā izplatoties apgaismības idejām, kuras laika posms saistībā ar igauņu valodu un kultūru pazīstams kā Estofīlijas apgaismības periods. Pēc Igaunijas neatkarības kara un Igaunijas Republikas izveides igauņu valoda kļūst par valsts vienīgo valodu. Pēc 1940. gada Igaunijas okupācijas un iekļaušanas PSRS sastāvā līdzās igauņu valodai par oficiālo valsts valodu tiek pasludināta arī krievu valoda. Pēc neatkarības atjaunošanas igauņu valoda kļūst atkal par vienīgo valsts valodu.

Dialekti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Igauņu valodas dialekti tiek iedalīti divās grupās — ziemeļu (Tallinas) un dienvidu (Tartu) izloksnēs, papildus atsevišķi izdalāmajam Igaunijas ziemeļaustrumu piekrastē sastopamajam kirderanīku dialektam. Ziemeļu dialektu veido vidusizloksne (keskmurre), kuras pamatā ir igauņu literārā valoda, rietumu izloksne (läänemurre), kas galvenokārt tiek runāta Lēnes un Pērnavas apriņķos, Sāremā un Hījumā runātā salu izloksne (saarte murre), kā arī Peipusa ezera ziemeļu piekrastē runātā austrumu izloksne (idamurre).[3]

Alfabēts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Igauņu alfabēts

Tāpat kā somu valodā arī igauņu valodā izmanto no latīņu alfabēta atvasinātu alfabētu ar papildu burtiem — ä, ö, ü un õ, kā arī vēlāk iekļautajiem š un ž.

A a B b C c D D E e F f G g H h
I i J j K k L l M m N n O o P p
Q q R r S s Š s T t U u V v Z z
Ž ž W w Õ õ Ä ä Ö ö Ü ü X x Y y

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]