Džons Stjuarts Mills

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Džons Stjuarts Mills
John Stuart Mill
Džons Stjuarts Mills
Personīgā informācija
Dzimis 1806. gada 20. maijā
Valsts karogs: Anglija Londona, Anglija
Miris 1873. gada 8. maijā (66 gadi)
Valsts karogs: Francija Aviņona, Francija
Tautība Brits
Vispārīgā informācija
Skola, tradīcija Empīrisms, utilitārisms, liberālisms
Galvenās intereses Politiskā filozofija, ētika, ekonomika, induktīvā loģika

Džons Stjuarts Mills (angļu: John Stuart Mill; dzimis 1806. gada 20. maijā, miris 1873. gada 8. maijā) bija britu filozofs, politiskais ekonomists un ierēdnis. Viņš tiek dēvēts par 19. gadsimta ietekmīgāko angliski runājošo filozofu.[1] Dž. S. Mills bija viens no utilitārisma pamatlicējiem kopā ar savu tēvu Džeimsu Millu un Džeremiju Bentamu. Viņš sniedza lielu ieguldījumu sociālajā teorijā, politiskajā teorijā un politiskajā ekonomikā. Viens no filozofa ievērojamākajiem darbiem ir 1859. gadā izdotais "Par brīvību" (On Liberty). Dž. S. Mills bijis Apvienotās Karalistes parlamenta loceklis.

Biogrāfija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mills tika pakļauts tēva izglītībai un jau no agras bērnības t.s. "bīthemistu" aprindās. Trīs gadu vecumā sāka mācīties grieķu valodu un aritmētiku. 12 gadu vecumā tēvs Millam spiedis lasīt loģikas testus un pašam meklēt atbildes uz dažādiem jautājumiem, tāpat apguva filozofijas un politekonomijas principus.[2]

Brīvība[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Esejā "Par Brīvību" Mills attīstīja brīvības teoriju un tās dažādību, pretstatos to stingriem morāles kodiem. Viņš uzskata, ka papildu politiskai nepieciešama arī sociālā brīvība — iespēja izvēlēties savu dzīvi un to dzīvot. Darba mērķis ir aizstāvēt vienkāršu principu - "pāri darīšanas principu" (harm principle). Mills uzskata, ka šī principa ievērošana prasa gaumes un nodarbošanās brīvību. Tas nozīmē, ka indivīds var veidot savu dzīvi kā vien to vēlas. Citiem ir jāpieņem indivīda rīcības sekas, pat tad, ja rīcība liekas perversa, muļķīga un nepieklājīga. Citu aizspriedumi nedrīkst būt par pamatu, lai ierobežotu brīvību. Vēl Mills esejā runā par apvienošanās brīvību jebkurā tās izpausmē. Vienīgais veids, kad indivīda brīvībā drīkst iejaukties, ir pašaizsardzība vai citu brīvības aizskāruma novēršana.[3]

Esejas "Par Brīvību" 3. nodaļā Mills sniedz argumentāciju par to, kā indivīda brīvība[4] jeb indivīda neierobežota autonomija ir nepieciešams priekšnosacījums cildena, radoša un varena cilvēka tapšanai. Pieredze un iepriekšējās zināšanas ir nepieciešamas, bet sasniedzot briedumu, indivīdam būtu jāspēj lietot pieredzi pēc saviem ieskatiem. Indivīdam pašam jāizlemj, kura uzkrātā pieredze ir piemērota tieši viņam. Mills min vairākus priekšnoteikumus, kāpēc indivīdam savu izvēli vajadzētu balstīt tikai pēc saviem ieskatiem. Pirmkārt, cita pieredze var būt kļūdaina un cits var būt kļūdījies, izdarot izvēli. Otrkārt, cita interpretācija var būt pareiza, bet nepiemērota tieši indivīdam, kurš noskatās no citiem. Treškārt, tradīcijas un parašas var arī būt piemērotas, taču pakļaušanās tām, neizanalizējot to piemērotību un atbilstību, neattīsta, neizglīto un neizkopj nevienu no cilvēka īpašībām, kas veido cilvēciskās būtnes īpašās spējas. Izvēles izdarīšana kā aktivitāte, viņaprāt ļauj pilnveidot un vingrināt personību un garīgo stāju. [5]

Uzskatu nozīme un ietekme[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kens Robinsons sniedz dziļu pamatojumu, kā ir jārada izglītības sistēma, kas veicina (nevis ierobežo) izpausmes brīvību, lai ļautu attīstīties radošām idejām un talantiem. Viņš aicina uz radikālu pāreju no centralizētas uz individualizētu apmācību, kurā tiek nodrošināti apstākļi, kuros var attīstīties bērnu iedzimtie talanti.[6]

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]