Dienvidu kiangs
| Dienvidu kiangs Equus kiang polyodon |
||||||||||||||||||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|
|
||||||||||||||||||||
Dienvidu kiangs (Equus kiang polyodon) ir zirgu dzimtas (Equidae) ēzeļu apakšģints (Asinus) kiangu sugas (Equus kiang) viena no pasugām. Dienvidu kiangs ir mazākais no visām kiangu pasugām. Tā augums skaustā ir 100-105 cm[1].
Dienvidu kiangs ir visapdraudētākais starp kiangiem. Vēl nesen tika uzskatīts, ka dienvidu kiangs ir izmiris, līdz 1994. un 1995. gadā tie tika novēroti Sikimas štatā Indijā[2]. Dienvidu kiangi šobrīd apdzīvo 200 kvadrātkilometru platību Sikimas plakankalnē, kur robežojas Tibeta un Indija. Reģionam nav piemērots dabas lieguma statuss, un tas šobrīd ir armijas pārraudzībā, tādēļ ir ļoti grūti iegūt datus par dienvidu kiangu populāciju. Kiangu novērošana tika veikta no Indijas puses 1994. gada novembrī un 1995. gada maijā[2]. Tika atrasti divi kiangu bari, un dzīvnieki, izņemot kumeļus, tika saskaitīti. Pieskaitot klāt aptuveno kumeļu skaitu, zinātnieki uzskata, ka Sikimas rajonā Indijas pusē dzīvo 75-120 dienvidu kiangu[2]. Zinātniekiem nav nekādu datu par dienvidu kiangu populāciju Ķīnas pusē, bet savvaļas ēzeļi ir redzēti reizēm ieklejojam Nepālā.
Sikima plakankalnes reģions ir viens no bagātākajiem ūdens resursu rajoniem Tibetas plakankalnē. Vasaras sausajā periodā Indijas zemnieki uz šo rajonu dzen ganīties savus mājlopus, kas konkurē ar kiangiem uz ierobežoto veģetāciju un ūdens resursiem. Zemnieki, lai padzītu kiangus, norobežo ūdens resursus ar aplokiem, ierobežojot kiangu iespējas padzerties[2].
Dienvidu kiangs nav nevienā pasaules zoodārzā, un tā pastāvēšana ir ļoti apdraudēta[2].
