Dzelzs krusts

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Otrā pasaules kara Dzelzs krusts (I šķiras)

Dzelzs krusts (vācu: Eisernes Kreuz, saīsināti — EK) bija Vācijas militārais ordenis, ko 1813. gadā nodibināja Prūsijas karalis Frīdrihs Vilhelms III, lai apbalvotu militārpersonas par nopelniem Napoleona karos. Dzelzs krustu nepasniedza par nopelniem miera laikos un tas vairākkārt tika atjaunots sakarā ar Vācijas iesaistīšanos plašās militārās kampaņās — 1870. gadā (Francijas—Prūsijas karš), 1914. gadā (Pirmais pasaules karš) un 1939. gadā (Otrais pasaules karš).[1]

Līdz pat Otrajam pasaules karam Dzelzs krustam bija trīs pakāpes:

  • II šķiras Dzelzs krusts (vācu: Eisernes Kreuz 2. Klasse)
  • I šķiras Dzelzs krusts (vācu: Eisernes Kreuz 1. Klasse)
  • Dzelzs krusta Lielkrusts (vācu: Großkreuz des Eisernen Kreuzes vai vienkāršoti Großkreuz)

Otrā pasaules kara laikā papildus iepriekš nosauktajām nāca klāt Dzelzs krusta Bruņinieka krusts, ar kuru varēja apbalvot, ja militārpersonas bija jau apbalvota ar Dzelzs krusta I pakāpi. Šai Dzelzs krustam piederīgajai pakāpei bija piecas šķiras. Otrā pasaules kara laikā arī vairākas civilpersonas tika apbalvotas ar Dzelzs krustu.

Reizē dzelzs krusts, ko saistīja ar Teitoņu ordeni,[2] bija vācu armijas simbols no 1871. līdz 1918. gadam, kad to aizstāja ar grieķu krustu. Kopš 1956. gada tas ir Bundesvēra simbols.

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Latvijas Brīvības cīņas 1918 — 1920. Enciklopēdija. Rīga:Preses nams, 1999. ISBN 9984-00-395-7 (113. lpp.)
  2. Jean-Denis Lepage. Medieval armies and weapons in western Europe: an illustrated history. McFarland & Company, Inc., 2005., 193. lpp. (angliski)