Vācu ordenis

Vikipēdijas raksts
(Pāradresēts no Teitoņu ordenis)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Vācu ordeņa simbols - melns krusts baltā laukā.

Vācu ordenis jeb Teitoņu ordenis (latīņu: Ordo fratrum domus Sanctae Mariae Theutonicorum Ierosolimitanorum, Ordo Teutonicus; vācu: Orden der Brüder vom Deutschen Haus St. Mariens in Jerusalem, saīsināti: Deutscher Orden, Deutschherrenorden, Deutschritterorden, Deutscher Ritterorden; rakstos abreviatūra : OT - Ordo Teutonicus) ir katoļu reliģiskais bruņinieku ordenis, kas dibināts 12. gadsimtā Palestīnā. Lielu daļu no Latvijas teritorijas līdz 1561. gadam pārvaldīja Livonijas ordenis, kas bija autonoma Vācu ordeņa daļa.

Ordeņa vēsture[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vācu ordeņa izveidotājs virsmeistars Hermanis no Zalcas (Hermann von Salza) (1209-1239).

Dibināšana Palestīnā[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vācu ordenis dibināts Trešā krusta kara laikā Palestīnā. Līdz tam vācu krustneši veidoja "vācu namu" (domus Theutonicorum) Hospitāliešu ordeņa sastāvā. Akonas (Akras) cietokšņa aplenkuma laikā (1189—1191) Lībekas un Brēmenes tirgotāji un mūki izveidoja pirmo kara hospitāli slimo un ievainoto krustnešu kopšanai un ārstēšanai, kas tika nodēvēts par „Jeruzalemes Vācu Svētās Marijas hospitāli". Pēc Akonas ieņemšanas Romas pāvests Celestīns III 1192. gadā hospitāļa mūku ordenim piešķīra Augustīniešu mūku statūtus, bet 1198. gada 5. martā tika dibināts patstāvīgs mūku - bruņinieku ordenis, kuru pāvests Inocents III apstiprināja 1199.gada 19.februārī. Heinrihs Valpots no Basenheimas kļuva par pirmo ordeņa hospitāļa mestru (magister hospitalis). Virsmestra Hermaņa no Zalcas valdīšanas laikā (1209-1239) ordenis no slimnieku kopēju ordeņa pārveidojās par militāru mūku-bruņinieku ordeni pēc Templiešu ordeņa parauga. Ordeņa brāļi valkāja baltu apmetni ar melnu krustu.

Monforas pils - Vācu ordeņa virsmestra rezidence Palestīnā.

Piedalīšanās krusta karos Eiropas zemēs[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Svētās Romas impērijas ķeizars Frīdrihs II iecēla virsmestru Hermani impērijas firsta kārtā un ordenim tika dāvāti zemes īpašumi dažādās Eiropas zemēs. 1211. gadā Ungārijas karalis Andrāšs II Vācu ordenim piešķīra zemes Transilvānijas vidienē, kur ordeņa brāļi cīnījās pret kumāniem (polovciešiem) un veicināja pirmo vācu kolonistu ierašanos. Tomēr 1225. gadā ordenis bija spiests atstāt Transilvāniju, jo mēģināja panākt neatkarību no ungāru karaļa.

1220. gadā Vācu ordenis ieguva savā īpašumā Galilejas kalnos esošo cietoksni, kuru virsmestrs Hermanis no Zalcas izbūvēja kā savu rezidenci un nosauca par "Stipro pili" (vāciski: Starkenburg, franciski: Montfort).

1226. gadā Mazovijas kņazs Konrāds (Konrad I Mazowiecki) aicināja Vācu ordeni palīgā cīņās pret prūšiem. Ķeizars Frīdrihs II 1226. gada t.s. Rimini Zelta bullā piešķīra Vācu ordenim īpašas privilēģijas Prūsijas iekarošanai. 1230. gada 12. decembrī pāvests Honorijs III deva savu svētību Ordeņa darbībai Prūsijā, tika uzbūvēts pirmais ordeņa cietoksnis Torna (Thorn, mūsdienu Toruņa). 1235. gadā Vācu ordenim pievienojās Mazovijas Konrāda dibinātais Dobrinas ordenis, bet 1237. gadā - Saules kaujā sakautais Zobenbrāļu ordenis. 1241. gada 9. aprīlī Vācu ordeņa bruņinieki kopā ar poļu kņaziem zaudēja Legņicas kaujā ar Zelta Ordas karaspēku, bet 1242. gada 5. aprīlī Ledus kaujā pret Novgorodas karaspēku.

Pēc šīm sakāvēm Vācu ordenis aktīvi iesaistījās krusta karos pret prūšiem un Livonijas krusta karos pret kuršiem, zemgaļiem, žemaišiem un lietuviešiem. 1245. gada jūnijā Romas vācu ķeizars Frīdrihs II piešķīra Vācu ordeņa Livonijas zaram visas zemes, ko tas iekaros Kursā, Lietuvā un Zemgalē, ar visām tiesībām uz kalniem, līdzenumiem, mežiem, upēm un jūru.

1255. gadā Vācu ordeņa bruņinieki piedalījās karagājienā pret prūšiem Čehijas karaļa Otakara II vadībā, kura dibinātā pils tika nosaukta par "karaļa kalnu" (vācu: Königsberg, lietuviešu un latviešu Karalauči). Pēc sakāves Durbes kaujā 1260. gadā Vācu ordenis uz laiku zaudēja kontroli par pakļautajām kuršu, zemgaļu un prūšu zemēm, bet tomēr līdz 1290. gadam pakāpeniski atguva zaudētos iekarojumus.

Vācu ordeņa valsts teritorija 1410. gadā.

Lielmestra rezidences pārcelšana uz Prūsiju[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Toties Palestīnā Vācu ordenis bija spiests atkāpties augošā musulmaņu valdnieku pārspēka priekšā. 1271. gadā mameluku sultāns Baibars ieņēma Monforas cietoksni un Vācu ordeņa virsvadība tika pārcelta atpakaļ uz Akonu. Pēc Akras zaudēšanas 1291. gadā Vācu ordeņa virsmestra rezidence tika pārcelta uz Venēciju, bet 1309. gadā uz Marienburgu Prūsijā. Šajā laikā pēc Francijas karaļa Filipa IV iniciatīvas tika uzsāka inkvizīcijas izmeklēšana Templiešu ordeņa un Romas pāvests Klements V 1312. gadā Templiešu ordeni pasludināja par likvidētu.

Kari pret Lietuvu un Poliju[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Grīnvaldes (Žalgires) kaujas attēlojums Bernes hronikā (1483).

Lai izvairītos no līdzīga likteņa, Vācu ordenis turpmāk visus spēkus veltīja krusta kariem pret nekristītajiem žemaišiem un lietuviešiem. Sākotnēji Vācu ordenis guva militāru pārsvaru, kas vainagojās ar Lietuvas dižkunigaitijas karaspēka sakāvi kaujā pie Rundavas 1370. gadā. Šajā laikā ordeņa bruņinieku skaits sasniedza 3000. 1398. gadā Vācu ordeņa flote uzvarēja Baltijas jūras pirātus un iekaroja Gotlandes salu, kuru ordenis 1408. gadā pārdeva Dānijai. 1409. gadā ordeņa virsmestrs Ulrihs no Juningenes pieteica karu Polijas karalistei un Lietuvas dižkunigaitijai, kas 1385. gadā bija noslēgušas t.s. Krēvas savienību. Izšķirošā kauja starp Vācu ordeni un apvienoto Polijas un Lietuvas karaspēku notika 1410. gada 15. jūlijā pie Grīnvaldes (Žalgires), kurā Vācu ordenis tika sakauts. Kaujā krita virsmestrs Ulrihs no Juningenes un lielākā daļa no ordeņa pavēlniekiem. Saskaņā ar Tornas miera līgumu 1411. gadā un Melno miera līgumu 1422. gadā Vācu ordenis atteicās no Žemaitijas, Dienvidkursas un Ņešavas (Nieszawa) un bija spiests samaksāt uzvarētājiem lielu kontribūciju.

Ordeņa valsts zaudēšana[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Romas katoļu baznīcas Konstancas koncila (1414—1418) laikā Vācu ordenis bija spiests oficiāli pārtraukt karadarbību pret Lietuvas dižkunigaitiju, kas bija pieņēmusi katoļu ticību. Tādējādi pazuda Vācu ordeņa sākotnējā misija cīnīties pret musulmaņiem un pagāniem. Ordeņa valsts ietvaros saasinājās pretrunas starp ordeņa brāļiem un Hanzas savienības pilsētām, kā arī starp Rīgas arhibīskapu un Livonijas ordeni. Prūsijas pilsētas 1440. gadā izveidoja Prūsijas savienību, kas 1454. gadā noslēdza militāru aliansi ar Polijas karali. Tā sauktā Trīspadsmitgadu kara laikā neviena no karojošajām pusēm neguva uzvaru, bet Prūsijas zeme bija pilnīgi izpostīta. 1466. gada Tornas miera līguma rezultātā Vācu ordenis pazaudēja savas valsts rietumu daļu un kļuva par Polijas-Lietuvas kopvalsts vasali. Pēc Mārtiņa Lutera ieteikuma virsmestrs Albrehts no Brandenburgas-Ansbahas nolēma ordeni sekularizēt un 1525. gada 9. maijā kļuva par Prūsijas hercogu Polijas-Lietuvas vasaļatkarībā.

1530. gadā Vācu ordeņa vācmestrs Valters no Kronbergas pārņēma ordeņa vadību un iesniedza Svētās Romas impērijas tiesā apsūdzību pret bijušo virsmestru Albrehtu. 1561. gadā pēc zaudējuma Livonijas karā arī Livonijas ordenis nokļuva Polijas-Lietuvas vasaļatkarībā un tā pēdējais zemes mestrs Gothards Ketlers kļuva par Kurzemes un Zemgales hercogu un Livonijas (Pārdaugavas hercogistes) administratoru. Kurzemes bīskapija un Sāmsalas-Vīkas bīskapija uz laiku palika Dānijas pakļautībā, bet Ziemeļigaunija — Zviedrijas pakļautībā.


Vācu ordeņa pārveidošanās[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Svētās Romas impērijas teritorijā Vācu ordenis pārveidojās par dižciltīgo ģimeņu korporāciju, kuras vadību pēc 1590. gada pārņēma Habsburgu dzimta. Vācu ordeņa virs- un vācmestra rezidence līdz 1809. gadam bija Mergentheimā. Napoleons Bonaparts šajā gadā pasludināja sev pakļautajās vācu valstīs Vācu ordeni par likvidētu. Pēc Vīnes kongresa 1815. gadā ordeņa darbība atjaunojās, bet tas bija zaudējis savu suverenitāti un kļuva par sekulāru organizāciju. Pēc Pirmā Pasaules kara 1923. gadā Habsburgu dzimta atteicās no ordeņa vadības. Ordenim starpkaru periodā bija četras provinces bijušās Austroungārijas teritorijā - Itālijā (Dienvidtirolē), Čehoslovākijā, Austrijā un Dienvidslāvijā (g.k. Slovēnijā). Pēc Austrijas anšlusa 1938. gadā nacionālsociālisti pasludināja Vācu ordeņa likvidāciju. Pēc Otrā Pasaules kara 1947. gadā Vācu ordenis atkal tika atjaunots Austrijas republikā. Patlaban Vācu ordenis ir garīga brālība ar apmēram 1000 dalībniekiem, no kuriem aptuveni 100 ir priesteri, 200 ordeņa māsas un 700 ģimenes cilvēki.

Vācu ordeņa pārvaldes struktūra (ap 1450)[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vācu ordeņa priekšgalā bija lielmeistars jeb "virsmestrs" (magister generalis, Hochmeister), ko vēlēja visu ordeņa brāļu kopsapulce (capitulum abbatum, Generalkapitel).

Pēc Palestīnas īpašumu zaudēšanas un Baltijas jūras piekrastes zemju iekarošanas Vācu ordenis 13. gadsimta beigās tika sadalīts trīs autonomās daļās, kuras pārvaldīja "zemju meistari" (Magister, Landmeister) - Prūsijas mestrs (magister Pruscie), Livonijas mestrs (magister Livoniae) un Svētas Romas impērijas mestrs, ko sauca par arī par vācmeistaru (magister Germaniae, Deutschmeister, Meister zu deutschen und welschen Landen). Pēc virsmestra rezidences pārcelšanas uz Marienburgu 1309. gadā Vācu ordeņa virsmestrs vienlaikus pildīja arī Prūsijas mestra funkcijas. Pēc Prūsijas zaudēšanas 1530. gadā tika apvienotas virsmestra un vācmestra funkcijas, tādēļ Vācu ordeņa vadītāja tituls bija „Hoch- und Deutschmeister“.

 
 
 
 
 
 
Ģenerālkapituls
(Generalkapitel)
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
Padomnieki
(Ratsgebietiger)
 
Virsmestrs
(Hochmeister)
Teuton flag.svg
 
Virsmestra kanceleja
(Kanzlei des Hochmeisters)
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
Lielkomturs (Magnus Commendator)
 
Ordeņa maršals (Summus Marescalcus)
 
 
Slimnīcu lielpārraugs (Summus Hospitalarius)
 
Ordeņa mantzinis (Summus Thesaurarius)
 
Ordeņa sagādnieks (Summus Trappearius)
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
Lielpārzinis
(Großschäffer)
(Marienburga)
 
 
Lielpārzinis
(Großschäffer)
(Kēnigsberga)
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
Komturs (Prūsijā)
 
Komturs (Prūsija)
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
Vācmeistars (Magister Germaniae)
 
 
 
 
 
 
 
Livonijas landmeistars (mestrs) (Magister Livoniae)
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
Komturs vai fogts (Livonijā)
 
Komturs vai fogts (Livonijā)
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
Landkomturs
 
Landkomturs
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
Komturs (Svētajā Romas impērijā)
 
Komturs (Svētajā Romas impērijā)
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
Pārvaldnieks
(Hauskomtur)
 
Nekustamo īpašumu pārvaldnieks
(Pfleger)
 
Fogts
(Vogt)
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
(Karwansherr) Sagādnieks
(Trappierer)
Pagraba meistars
(Kellermeister)
Virtuves meistars
(Küchenmeister)
Sardzes priekšnieks
(Wachhauptmann)
Saimes pārvaldnieks
(Gesindemeister)
Zivju pārzinis
(Fischmeister)

[1][2]

Vācu ordeņa lielmestri (virsmestri)[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Vācu ordeņa lielmestri

Skatīt arī[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ordeņa vēsture[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ordenis mūsdienās[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bibliogrāfija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Kļaviņš K., Vācu ordenis un Livonija. Rīga: Garā pupa, 2000.

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Dieter Zimmerling: Der Deutsche Orden, S. 166 ff.
  2. Der Deutschordensstaat