Edīte Piafa

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Édith Piaf
Édith Piaf
Edīte Piafa 1951. gadā
Galvenā informācija
Vārds Edīte Džovanna Gasiona
Dzimusi 1915. gada 19. decembrī
Parīze, Karogs: Francija Francija
Mirusi 1963. gada 10. oktobrī
Grasa, Karogs: Francija Francija
Žanri kabarē, franču šansons
Nodarbošanās dziedātāja
Instrumenti balss
Darbības gadi 1935—1963

Edīte Piafa (franču: Édith Piaf, izrunā: [eˈdit pjaf]), īstajā vārdā Edīte Džovanna Gasiona (Édith Giovanna Gassion; dzimusi 1915. gada 19. decembrī, mirusi 1963. gada 10. oktobrī) bija franču dziedātāja. Tiek uzskatīta par vienu no franču kultūras ikonām. Starp viņas populārākajām dziesmām minamas "l'Accordéoniste" (1941), "La vie en rose" (1946), "Hymne à l'amour" (1949), "La Foule" (1957), "Milord" (1959), "Non, je ne regrette rien" (1960). Edīte Piafa ir arī Īva Montāna un Šarla Aznavūra talanta atklājēja.

Kaut arī Piafas biogrāfija ir daudz pētīta, daudzi Piafas dzīves fakti ir noslēpumā tīti. Viņa ir dzimusi Parīzē, Bellevilas rajonā ielas akrobāta un kafejnīcas dziedātājas ģimenē. Viņa tika nosaukta par Edīti Džovannu Gasionu (iesauku Piafa (Piaf - zvirbulēns), ar kuru tā kļuva pazīstama pasaulē, viņa ieguva divdesmit gadus vēlāk). Vecāki ar meiteni kopā nedzīvoja. Lielu daļu bērnības Edite pavadīja tēva mātei piederošajā bordelī Normandijā. Bieži bordeļa darbinieces palīdzēja pieskatīt mazo Edīti. No 3 līdz 7 gadu vecumam slimības dēļ Edīte bija akla. 1929. gadā, 14 gadu vecumā, Edīte kopā ar tēvu sāka uzstāties Parīzes ielās, un pirmoreiz publiski dziedāja. Vēlāk viņa sāka dziedāt ielās patstāvīgi, bieži Parīzes Pigalla rajonā. 17 gadu vecumā Edītei piedzima vienīgais bērns - meitene, kura nomira divu gadu vecumā no meningīta.

1935. gadā Pigalla rajonā Edīti pamanīja Luijs Leplē, kuram piederēja populārs naktsklubs Elizejas Lauku rajonā, un viņš uzaicināja Edīti tajā uzstāties. Leplē, ņemot vērā Edītes nelielo augumu (viņa bija 1,42 m gara), izgudroja dziedātājas iesauku La Môme Piaf - mazais zvirbulēns. 1936. gada 6. aprīlī Leplē tika nogalināts. Policija turēja aizdomās arī Edīti, un tas negatīvi ietekmēja mūziķes tēlu. Tomēr drīz Edīte iepazinās ar dzejnieku Reimonu Asso, kurš spēja panākt Edītes Piafas karjeras tālāku attīstību. 1940. gadā Žans Kokto uzaicināja Piafu piedalīties viņa viencēlienā Le Bel Indifférent.

Otrā pasaules kara laikā Edite Piafa uzstājās koncertos gan Francijā, gan franču ieslodzīto nometnēs Vācijā. Ir nostāsti, ka viņa piedalījās Pretošanās kustībā, un ir zināms, ka viņa ir izglābusi vairākus ebreju māksliniekus.

Pēc kara Piafa ieguva pasaules atzinību, uzstājoties Eiropā, ASV un Latīņamerikā. Tomēr 1949. gadā aviokatastrofā gāja bojā Piafas mūža mīlestība - bokseris Marsels Serdāns. 1951. gadā Piafa ļoti nopietni cieta autokatastrofā. Ārstniecības laikā Piafa kļuva atkarīga no morfīna. 1958. gadā Piafa ar triumfu sāka uzstāties koncertzālē "Olimpija". 1963. gada 10. oktobrī Piafa mira. Ķermenis slepeni tika nogādāts Parīzē, bet ziņa par Piafas nāvi tika publicēta tikai 11. oktobrī. 11. oktobrī mira arī Žans Kokto. Leģenda vēsta, ka Kokto mira, uzzinot par Piafas nāvi.Edīte Piafa apbedīta Perlašeza kapos Parīzē.

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Commons:Category
Vikikrātuvē ir pieejami multimediju faili par šo tēmu. Skatīt: Edīte Piafa