Grafiti

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Grafiti no Senās Romas — m.ē. 2. gs.

Grafiti (itāļu: graffiti, no graffiare — 'skrāpējums', no sengrieķu γράφειν, graphein — 'rakstīt') — zīmējums uz sienas: attēls, zīmējums, vai uzraksts, kas atstāts uz ārpus telpām esošas virsmas pilsētvidē, piemēram, nama sienas, mūra, žoga, atkritumu tvertnes utt. Mūsdienās par grafiti dēvē vienu no ielu mākslas žanriem, ko tehniski izpilda ar markeru vai/un krāsas aerosolu palīdzību dažādos stilos: parakstu zīmējums (tag), izskatā nevīžīgs ķeburveidīgs uzmetums (throw up) vai pilnkrāsu zīmējums (piece). Atsevišķi grafiti, ko veidojuši mākslinieki, jau ir pieskaitāmi pie modernās mākslas paraugiem.

Vēsture[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Žanrs zināms jau no antīkās pasaules laikiem, kur arheologi ir atseguši lielu daudzumu grafiti Senās Grieķijas un Senās Romas pilsētu drupās (vislabāk saglabājušies grafiti paraugi nāk no Pompejām un Herkulānas).

20. gadsimtā[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Hanzas tuneļa ieeja ar grafiti (Rīga)

Savu uzplaukumu grafiti piedzīvoja ASV 1970. gados, vispirms melnādaino kvartālos, tad melnādaino un latinos ielu bandu kontrolētajos rajonos, ar grafiti iezīmējot konkrētās bandas kontrolētās teritorijas robežas (Bomb Style, Tunnel Bombing un throw up zīmēšanas stili). Savas vienkāršības un bezsatura dēļ grafiti kļuva daudz populārāka forma, nekā stencili, jo neprasa intelektuālu piepūli vēstījuma sacerēšanā, ne prasmi zīmēt — pietiek vienkārši ar uz sienas uzsmidzinātiem iniciāļiem, lai autors sajustos „grafiti mākslinieks“. Līdz ar to grafiti arī ir izteikti urbāns žanrs, mūsdienās lielākoties izpaužas hiphopa subkultūras vidē, bet tā nav tik grafisks un kodolīgs kā stencils. Līdz ar new wave un panku subkultūru parādīšanos, kā arī galeriju mākslas popularitātes pieaugumu, grafiti komercializējās, šo žanru pārņemot tam pusaudžu subkultūras virzienam, kas kopēja ielu bandu vizuālā tēla stilu, tā iztēlojoties sevi par dumpinieciska, pret komercializēto pieaugušo pasauli vērsta andrgraunda pārstāvjiem. Uz jauniešu tirgu vērstās produkcijas reklamētāji veido savai produkcijai atbilstošas grafiti formas un stilus, nosakot un veidojot modi šajā vizuālajā žanrā.

Grafiti uzplaukums ASV[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Grafiti uz vilciena

Lielajās pilsētās bombings sāka izplatīties tik ātri, ka no krāsaino iedzīvotāju geto tas pārgāja ari uz citu pilsētas kvartālu sienām un pat uz transporta līdzekļiem. Skaidrs, ka varas vīriem tas nepatika, jo pārsvarā grafiti nebija māksla, bet gan vandālisms, taču starp smērējumiem atradās arī īstie mākslas šedevri (masterpiece vai saīs. "piece"), ko atzina arī daļa sabiedrības. Žanra attīstību veicināja izteiktā popularizēšanās, t.i., grafiti zīmēja tik daudzi, ka tas kļuva ikdienišķs sienu apķēpāšanas veids. Bija nepieciešams kas jauns, kā pievērst tam uzmanību. Tika izdomāti jauni burtu veidi un kaligrāfiskie paņēmieni, apdares stili. Daudzi no tiem bija tikai ar grafisku nolūku, citiem bija ari saturiska nozīme. Rakstītāji bija atklājuši, ka uzgaļi no citiem aerosola produktiem var veidot lielākas līnijas, sāka ari apvilkt burtus ar citu krāsu, lai palielināt zīmējuma svaru. Konkurences apstākļos sāka attīstīties noteikti stili. TOPCAT 126 (Filadelfija) izveidoja Broadway stilu (lieli burti, slīpi burti). Drīz grafiti sāka parādīties bultas, izliekumi, spirāles, savienojumi. Šie stili kļuva par pamatu Mehāniskajam jeb Wilde Style stilam. Phase un citu stilu meistariem RIFF 140 (viens no agrākajiem Style Wars katalizatoriem) un PEL turpināja attīstību. FLINT 707 un PISTOL deva pamat ieguldījumus 3D (trīsdimensiju — t.i. ēnotiem) burtiem.

Overdone tagging.jpg

Ņujorkas pilsētas koledžas socioloģijas students Hugo Martiness pamanīja šīs paaudzes māksliniecisko potenciālu un nodibināja grupu “United Graffiti Artists”. Tā izvēlējās labākos metro (subway) apzīmētājus un izstādīja viņu darbus modernās mākslas galerijā Razor Gallery, kas bija nozīmīgas Martinesa un viņa reprezentēto autoru (PHASE 2, MICO, COCO 144, PISTOL, FLINT 707, BAMA, SNAKE, UN STICH) sasniegums.

1973. gadā žurnālā "New York" tika publicēts Ričarda Goldрteina raksts "The Graffiti Hit Parade" par metro vogonu apzīmētājiem. Ap 1974. gadu tādi grafiti rakstītāji kā TRACY 168, CLIFF 159, BLADE ONE radīja darbus ar ainām un animācijas filmu varoņu ilustrācijām. Tas lika pamatus manierei apzīmēt pilnīgi visu vagonu (pirmie pilnīgi visa vagona apzīmēšanas uzsācēji bija AJ 161 un SILVER TIPS). Viens no māksliniekiem, TRACY 168, atceras savus pirmos graffiti gājienus tā: "Mēs norakstījām vilcienu Brīnksā un bruklinieši mums atbildēja. Tā bija pirmā reize, kad mums bija sava teikšana, ar kuru vajadzēja rēķināties. Mēs izpaudām savas emocijas un mums neviens nevarēja pateikt, kā mums jājūtas".[nepieciešama atsauce] Kā saziņas metode tā bija visai agresīva (tātad cīņas notiek arī starp spreijeriem jeb rasteriem - rakstītājiem). "Mēs rakstījām prieka un piedzīvojumu dēļ, tā bija ikdienišķa nodarbošanās draugu pulkā", atzina FRITO 1, TRACY 168 draugs.[nepieciešama atsauce]

Politiskais rakstītājs un abstraktā sociālā reālisma stila aizsācējs MICO ir bijis pirmais autors, kurš pārdeva savu darbu uz audekla 1973. gadā. 1975.—1977. gadi ir laiks, kad pazemes vilcienu sistēma tika apzīmēta visvairāk, jo Ņujorka cieta finansiālajā krīzē, un metro tika maz aprūpēts. Dominēja Throw Up stils. Grupas sacentās par statusu — kura sazīmēs vairāk metro vagonu. 1977. gadā sekoja jauns bombinga uzplaukuma vilnis, pēdējais, pirms “Tranzīta Pārvalde” publiskoja lēmumu par grafiti likvidēšanu un klasiskās pilsētvides atjaunošanu.

Grafiti Kostromā, Krievijā

80. gadu sākumā Ņujorkā grafiti darbus sāka izstādīt modernās mākslas izstāžu zālēs (pirms tam ir bijušas pagrīdes izstādes). Tai pat laikā tika uzrakstītas pirmās grāmatas par graffiti (“Subway Art” Marta Kāpere, Henrijs Čālftons) un, beidzot, grafiti mākslā tika saskatīta subkultūra. 1978.—1982.) gados grafiti darbus varēja atrast izsolēs, kur dažu eksemplāru cena pārsniedza 18 000 $ (viens no visdārgāk pārdotajiem darbu autoriem ir, piemēram, COCO 144).[nepieciešama atsauce] "Toreiz mēs pamatā visu darījām, lai sasniegtu savus domubiedrus. Mērķis bija parādīt pārējiem rakstītājiem, ko es daru. Pavisam vienkārši. Mēs necentāmies nevienu sāpināt, mēs gribējām vienkārši zīmēt," atcerējās Kraрs[nepieciešama atsauce] , kurš savā laikā bija viens no policistu visvairāk meklētajiem rakstītājiem.

Ārpus lielajām pilsētām grafiti tika zīmēts pārsvarā uz kravas vilcieniem. Ņujorkā kravas vilcienu aprakstītāji ir bijuši CAVS, SEIN 5, SENTO, CAVS, CASE2, ZEPHYR un MONE. Grafiti pamazām sāka legalizēties, taču tomēr ne pilnīgi un ne visur, tieši otrādi, tas sāka kļūt par pilnīgi aizliegto.

Grafiti apkarošana[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vienkāršs grafiti Rīgā, Ķengaragā

1980.—1985. gadi žanra piekopējiem bija vissmagākie. Tika pasludināts aizliegums par krāsas aerosolu pārdošanu nepilngadīgajiem, likums par obligāto krāsas aerosolu ievietošanu slēgtās kastēs (kas padarīja veikalu apzagšanu grūtāku), likumdošana ieviesa bargākus sodus par sveša īpašuma bojāšanu. “Metropolitan Transit Authority” (Metro Tranzīta Pārvalde) pieņēma speciālu antigrafiti budžetu. Vagonu parki tika labāk apsargāti, nožogojumi kļuva kvalitatīvāki un, ja tie tika uzlauzti, tos ātrāk salaboja. Grafiti darbu notīrīšana kļuva aktīvāka. Tas viss piespieda daudzus rakstītājus pamest šo nodarbi. Daži rakstīja arī uz vilcieniem, kurus aizsūtīja metāllūžņos, citi zīmēja uz automaģistrālēm, Metro Tranzīta Pārvaldes aizliegumu dēļ zīmēja arī uz ēku ārsienu augšpusēm, kas bija redzamas no paceltajām (virszemes) metro līnijām (šo kustību iesāka OE un P13). Tie, kas nepadevās, resursu trūkuma dēļ kļuva agresīvi, tie cīnījās viens ar otru, pretendējot uz kādu teritoriju — neapbruņotu grafiti rakstītāju tolaik 100% apzagtu, piekautu konkurenti, kad tas ietu uz vagonu parku. Krāsu trūkuma dēļ daudzi izmantoja marķierus.

BUSE.JPG

1989. gadā 12. maijā Ņujorkā tika izsludināts jauns pašvaldības karš pret grafiti. Visi apzīmētie vilcieni tika noņemti no aprites un nodoti remontā. Tika pasludināta Clean Train (Tīro vilcienu) politika. Lielākā daļa grafiti rakstītāju uzskatīja, ka īstais grafiti ir tikai uz vilcieniem, bet sienas un audekla grafiti ir otršķirīga vide. Viņi turpināja cīņu, kaut arī sastapās ar kolēģu opozīciju, kas uzskatīja, ka ir bezjēdzīgi zīmēt darbu, kas netiks izrādīts. 1993. gadā, Ņujorkas mērs Džuliani īpaši nopietni ķērās pie grafiti apkarošanas. Kā daļa no mēra dzīves kvalitātes uzlabošanos politikas, grafiti apkarošana kļuva par īpašu pilsētas un vietējo pašvaldību prioritāti: "Grafiti romantizēšana nozīmē necieņu pret līdzcilvēku īpašumtiesībām, grafiti rada nekārtības un haosa iespaidu, turklāt pēdējā laikā grafiti paraksti ir bandu un narkotiku dīleru sazināšanās veids," paziņoja Džuliani.[nepieciešama atsauce] 1995. gadā mērs izveidoja īpašu antigrafiti vienību.

Bija arī mēģinājumi rast kompromisu ar varas iestādēm un grafiti kaut daļēji legalizēt. Ņujorkā Patriks Dilillo saprata, ka aizliegumi nespēs iznīdēt grafiti kā tādu, tikai iedzīs to dziļāk pagrīdē, tāpēc nepiecešama organizācija un sistēma, kā koordinēt jauniešus. Tika izveidota grafiti galerija Pfun Factory. Taču tur darbus izstādīja tikai talantīgākie grafiteri, kuru darbiem bija kāda nebūt mākslinieciska vērtība, t.i. mazākums.

Grafiti masu medijos[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmais grafiti veltītais preses izdevums, ko veidoja paši grafiti rakstītāji, bija "International Graffiti Times". Pirmais pašu grafiteru veidotais video bija "VideoGraf" sērijas no San 2 aka Carl Weston (NYC) 80'to gadu otrajā pusē.[nepieciešama atsauce] Pirmais grafiti websaits ir 1994. gadā izveidotais Art Crimes.

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]