Inkvizīcija

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Templiešu ordeņa brāļu sadedzināšana 13. gadsimta sākumā.

Svētā inkvizīcija (latīņu: inquisitio — 'iztaujāšana, noskaidrošana') ir kopīgs nosaukums Romas Katoļu baznīcas struktūru darbībai ķeceru noskaidrošanā un ķecerības apkarošanā (1231—1908).

Pats termins inquisitio viduslaiku tiesvedībā bija visai izplatīts, un nozīmēja lietas apstākļu noskaidrošanu un izmeklēšanu. Ar laiku ar šo vārdu sāka saprast tikai garīgo tiesu darbību pret Baznīcu vērsto ķecerīgo mācību apkarošanā. Īpašu Baznīcas tiesu ar šādu nosaukumu izveidoja pēc pāvesta Inocenta III (Innocentius PP. III) rīkojuma 1215. gadā. Savukārt 1908. gadā to pārdēvēja par "Ticības mācības lietu kongregāciju" (Sacra congregatio Romanae et universalis Inquisitionis seu Sancti Officii).

Svētās inkvizīcijas pamatuzdevums bija noskaidrot, vai apsūdzētais nav vainojams ķecerībā. Ja vainu varēja pierādīt, to atbrīvoja, ja apsūdzētais izrādījās ķeceris, to nodeva laicīgās tiesas rokās, kura tad arī piesprieda sodu.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Priekšvēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jau kristiešu Svētajos Rakstos — "Bībelē" — skaidri norādīts, ka ir pareiza ticība (grieķu: ὀρθοδοξία) un nepareiza "izvēle" (ķecerībagrieķu: αἵρεσις), kuru jāapkaro (skat. Bībelē, Jaunajā derībā: "Apustuļu darbi", "Apustuļu vēstules"). Jau 3. gs. Baznīcas hierarhi (bīskapi, sinodes), balstoties uz Svētajiem Rakstiem, galīgi noformulēja kristīgās ticības doktrīnu. Tai pretī runājošas Svēto Rakstu interpretācijas tika atzītas par "ķecerību", kas ir naidīga Baznīcas garam un burtam.

1184. gadā pāvests Lūcijs III (Lucius PP. III) un Vācu nācijas Sv. Romas impērijas imperators Frīdrihs I Barbarosa (Fridrich Barbarossa) nodefinēja bīskapu tiesu procedūru ķecerību izmeklēšanā un tās procesuālo kārtību. Bīskapu tiesu savākto pierādījumu un apsūdzības izskatīšana un lēmuma pieņemšana tika uzticēta laicīgajām tiesām.

1215. gadā pāvesta Inocenta III (Innocentius PP. III) sasauktajā IV Laterānas koncilā noformulēja ķecerību izmeklēšanas (lat. per inquisitionem) procesuālo kārtību un normas.

Inkvizīcijas attīstība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Laikā no 1231. līdz 1235. gadam pāvests Gregorijs IX (Gregorius PP. IX) pakāpeniski nodalīja ķecerību izmeklēšanu no bīskapu tiesu jurisdikcijas, ieceļot tai īpašus izmeklētājus — inkvizitorus, — no šī laika var sākt runāt par Svēto inkvizīciju kā par sistēmu. Sākotnēji inkvizitorus rekrutēja no dominikāņu, bet pēc tam arī no franciskāņu ordeņiem.

1542. gadā pāvests Pāvils III (Paulus PP III) ar bullu "Licet ab initio" nodibināja Svēto inkvizīciju kā atsevišķu Baznīcas struktūru.