Maģija

Maģija (no grieķu magein, megas - `varens`, `dižens`) ir darbības, kuru mērķis ir izraisīt pārdabisku spēku ietekmi uz cilvēku vai apkārtējo pasauli.

Maģijas jēdziens un tās attīstības jēdziens

Vārds „maģija” ir atvasināts no seno grieķu vārda magein, kas tika lietots attiecoties uz asīriešu un babiloniešu Zoroastrisma (Zoroaster) priesteru zinātni, vai arī no vārda megas, kas grieķu valodā nozīmē varens, dižens. Antīkās maģijas pētnieki ir nonākuši pie atzinuma, ka jēdziens mageia izprotams kā maga jeb burvja māksla.

20. gs. pateicoties A. Krovlijam (Aleister Crowley), tika popularizēts vārds magick (no angļu valodas vārdam magic, pieliekot klāt burtu „k”), kuru viņš izskaidro kā zinātni un mākslu, kas rada izmaiņas saskaņā ar gribu.

Maģija tiek definēta kā māksla un zinātne izraisīt apzinātas izmaiņas, kas notiek saskaņā ar gribu jeb spēja likt notikt vēlamajām izmaiņām, jeb enerģija, kam ir tendence izmainīt. Maģijas mērķis ir prāta izglītošana, izmantojot tādas augstākās garīgās spējas kā intuīcija, iedvesma un radošā iztēle, apzināti padarot tās pieejamākas, kā arī zemapziņā esošā spēka pielietošana.

Antropologs Broņislavs Malinovskis (1884. - 1992.) uzskatīja, ka maģijai piemīt trīs pamatfunkcijas, kas padara maģiju tik ļoti reālistisku. Šīs trīs pamatfunkcijas ir radīt, aizsargāt un iznīcināt. Magi cenšas un īsteno kādu no šīm trim funkcijām, pielietodami to pašlabuma iegūšanai vai arī kāda nolādēšanai utt. Tās jāīsteno vēl caur trim elementiem:

1. Burvībām, piesaukšanām un burvestībām;
2. Rituāliem un darbībām ar maģisko priekšmetu palīdzību;
3. Precīzu ķermeņa un gara sagatavošanu nepieciešamajam rituālam vai burvestībai.

Liecības par maģijas eksistenci nāk no akmens laikmeta. Ar maģiju nodarbojās jau neandertālieši (apmēram 80.-50. tūkst. gadus p.m.ē.). Mūsu priekšteči ticēja, ka starp izvēlēto maģijas objektu un objekta zīmi – statueti, zīmējumu pastāv cieša astrāla saikne un ka, iedarbojoties uz simbolu, iespējams tieši ietekmēt objektu vai arī notikumu gaitu. Līdz mūsdienām saglabājies ievērojams daudzums neliela izmēra kaulu un akmeņu, kas bijuši paredzēti rituālu izpildīšanai.

Seno babiloniešu un ēģiptiešu maģijas sistēmas bija starp pašām senākajām maģijas sistēmām, tās bija jau tūkstošiem gadu vecas, kad Atēnās uzplauka maģija.

Seno grieķu un romiešu mistiskā reliģija izcēlās no mežonīgiem un primitīviem rituāliem ražas novākšanas un medību laikā, tā deģenerējās viduslaiku maģijā un viduslaiku kristīgā baznīca to nodefinēja kā zaimošanu un burvestību.

Eiropiešu maģija pirms Krusta kariem izpaudās kā seno reliģiju haotisks sajaukums un senas tautas maģijas pārpalikumu apvienojums. Sekojot krusta kariem, orientālām teorijām un parastās iekārtas moduļiem – Sufi (Sufi) pārstāvji, bizantieši un spāņu mauri izveidoja Eiropiešu auksto maģiju, ko tik spilgti iepazina viduslaiki.

Maģijas veidi

Maģiju iedala divos pamatveidos: baltajā un melnajā maģijā. Baltā un melnā maģija izriet no viena un tā paša avota. Tas, kā maģija tiek pielietota kādam mērķim, iedveš tās labo vai ļauno iedabu. Taču pastāv arī tādas maģijas kā, piemēram, rūnu, sveču, naudas, dabas utt.

Baltā maģija

Baltā maģija pieder pie labajiem dabas spēkiem, un tādēļ var tikt izmantota tikai labiem mērķiem - slimnieku dziedināšanai, dzīves sarežģījumu un sarežģītu situāciju šķetināšanai un risināšanai, citu cilvēku laimes nodrošināšanai un vairošanai. Tāda labdabīgā maģija var arī iekļaut aizsardzības rituālus un burvestības, kas ir vērstas pret melnās maģijas pārstāvjiem. Tā ir veltīta dzīvībai. Baltā maģija tiek definēta kā ezotērisko manipulāciju kopums, kas ļauj neitralizēt jebkādas izcelsmes negatīvās programmas. Visbiežāk tā tendēta uz cilvēka ķermeņa dziedināšanu, tiek izmantota vārdošana, rituāli, zvēresti, lūgšanas, dažreiz dzīvnieki, koki, zāle, nedzīvā daba – akmeņi, smiltis, sāls.

Melnā maģija

Melnā maģija ir postījumu un iznīcības maģija. To apzīmē šādi: „apslēpto dabas spēku izmantošana, lai kādam nodarītu ļaunumu ar lāstiem, rituāliem, manipulācijām, priekšmetiem, kas atkarīgi no burvja skatījuma.” Melnā maģija ir destruktīva, ar nolūku atriebties, kaitēt, iznīcināt vai citam atņemt to, kas tam pieder. Tā ir maģisko spēju pielietojums ārpus evolūcijas virziena, materiālo interešu un materiālajā pasaulē sasniedzamo mērķu sasniegšanai.

Dažādās zemēs tai ir atšķirīgas paražas, piemēram, Marokā sarecējuši asiņu kunkuļi tiek uzskatīti kā sevišķi spēcīgs līdzeklis dažādām burvestībām, Peru, Kusko pilsētās – katoļu katedrālē, ercenģeļa Miķeļa sānu altāra priekšā rindām deg melnas sveces, kas tur noliktas, lai pazudinātu savus ienaidniekus un par kuru īsteno nolūku baznīcas kalpi vienkārši piever acis, taču Latvijā tieši pēdējo gadu laikā tā iemantojusi daudz sekotāju, it sevišķi laukos, kur ļaudis sūdzas par durvju priekšā, uz celiņa vai uz lauka atstātām burvju neslavām.

Rūnu maģija

Viduslaiku Eiropā druīdu priesteri, burvji un pūšļotāji lietoja rūnu zīmes, lai piesauktu dievus, pareģotu nākotni un burtos. Seno ģermāņu, skandināvu un anglosakšu alfabētu veido 24 rūnu zīmes. To nozīme un izmantošana ir radniecīga speciālajām zīlēšanas kārtīm, ķīniešu un arābu pareģu paņēmieniem. Katrai no 24 rūnām (plus viena balta) ir savs simbols un jēga, kas jāatšifrē.

Rūnas ir sensena piktogrammu sistēma, kurā ietverti priekšstati par Dabā un Visumā valdošiem spēkiem. Šiem spēkiem varam piekļūt ar maģijas palīdzību. Rūnas apslēptos spēkus drīkst izmantot tikai labos un godīgos nolūkos. Rūnu maģija nav zīlēšana tās tradicionālajā izpausmē. Rūnas nepareģo nākotni un nesniedz konkrētus padomus rīcībai. To uzdevums nav veidot kopumā mūsu dzīvi bagātu un mūs pašus padarīt laimīgus un tās nepasaka, kas notiks, bet norāda uz kādu to ietekmē pakļautu virzienu.

Zīlēšana ar rūnām ir maģisks process, ko senatnē uzskatīja par sazināšanos ar dieviem, par padoma lūgšanu tiem. Vienlaicīgi zīlēšanas prakse ir spēle. "Spēle" ar rūnām galarezultātā dod zināšanas par rūnu saturu, par efektīgām izziņas metodēm.

Zīlēšanai jāpagatavo pašam savs rūnu zīmju komplekts, kas jāglabā dabiska materiāla maisiņā un jāsargā no svešām acīm. Darboties ar tām drīkst tikai īpašnieks. Dziļi katrā atsevišķajā Rūnu zīmē glabājas kāda daļa no ziemeļu un ģermāņu tautu Radīšanas vēstures un kāda daļa no Dievu mītiem, kāds dzīvības aspekts, kāda mistiska un morālfilosofiska iezīme, kāda maģiska iedarbība, pareģojoša zīme, padoms vai izaicinājums un daudz kas cits. Zīlējamās rūnas gatavo garenas formas, jo zīlējot jāfiksē parastais vai apgrieztais stāvoklis. Apgrieztā stāvoklī zīme parasti norāda, ka uzrādītie spēki vai apstākļi pašreiz vai tuvākajā laikā darbojas pret zīlētāju.

Maģiska rituāla veikšana

Pirmais posms – Koncentrēšanās. Šajā posmā jāatbrīvo galva no visām domām, līdz ir pilnīgi tīrs un skaidrs prāts. Galvā nedrīkst but neviena doma. Otrais posms - Rezultāta vizualizēšana un redzēšana. Šajā posmā prātā jārada un jāvizualizē maģiskajā procesā iegūstamais rezultāts, līdz pat niecīgai niansei jāiztēlojās un jāsajūt rezultāta iedarbība, t.i. ir jārada (domās) gan vizuālais tēls, gan pārējie uztveres teli, kā piemēram smaržas, garšas, taustes u.c. Trešais posms - Maģiskās formulas izpilde. Šajā posmā notiek maģisko vārdu un žestu izpilde, tas jādara pilnībā izjūtot katra vārda un žesta radītās vibrācijas, jāsaprot to nozīmi un vajadzību, jo šajā posmā notiek radītā tēla iemiesošana jeb t.s. radīšana. Notiek idejas savienošana ar matēriju jeb materializācija. Visi šie posmi ir obligāti jebkurai maģiskai darbībai. Veiksmīgs rezultāts ir atkarīgs no visu atsevišķo posmu veikšanas efektivitātes un precizitātes, jebkura kļūda kādā no posmiem ietekmē rezultātu.

Maģiskiem rituāliem nepieciešamās lietas

Zintēšanai bieži vien tiek lietotas sveces, jo tās izstaro maigu, dabisku gaismu un rada piemērota gaisotni domu sakopošanai. Daudzu maģiju būtiskas sastāvdaļa ir ārstnieciskie augi, esences un eļļas, bez tam nepieciešama kokogle, vīraka lampiņa, mazs flakoniņš, biķeris un asas šķēres. Visbūtiskākā nozīme maģiskās darbībās ir mēnesim. Bieži vien katram burvestības veidam ir nepieciešams ievērot savu mēness fāzi.

Maģijas pielietotāji

Personas, kuras pārzina un iedziļinās slēptajās parādībās, lai atklātu to noslēpumus un ietekmi dēvē par burvjiem, raganām, šamaņiem, zintniekiem, pūšļotājiem utt. Tradicionālā izpratnē - mags ir cilvēks, kurš ir apguvis filosofiju un mācījies virzīt savu gribu. Tautas izpratnē - burvis, no kura labāk turēties pa gabalu, ja to nevar sadedzināt vai arī mēģināt piekukuļot cerībā, ka tas sagādās kādu labumu. Par raganu un burvju klasisko zemi senatnē uzskatīja Tesāliju.

Raganas

Raganas katrā tautā raksturo citādāk, bet galvenokārt raganas visiem asociējas ar baltiem, izspūrušiem matiem, māju uz vistas kājas, zaru slotu uz kuras tās lidinās, kārpu uz deguna, melnu kaķi un viras katlu, buramvārdu grāmatu. Par raganām dēvēja ļoti skaistas sievietes ar kādu īpašu zīmi, piemēram, rētu, dzimumzīmi vai arī kārpu.

Raganas, kā sievietes ar pārdabisku spēku pazīstamas jau senatnē tomēr viņu darbība vairāk saistīta ar nekromantiju un citiem maģijas veidiem. Kopš 12. gs. parādījās uzskats, ka raganas sadarbojās ar velnu. 16. un 17. gs. bieži vien sievietes, kuras nebija darījušas neko ļaunu, vainoja par neražu vai cilvēku nelaimēm. Cilvēki sauca šis sievietes par raganām un ticēja, ka velns piešķīris tām sevišķas spējas.

Ragana ir arī latviešu un lietuviešu mītiska būtne, dažreiz saucama arī Laume vai Spīgana. Pasakās un teikās viņa vēl ar maģijas palīdzību citiem cilvēkiem ļaunu. Raganu prāvas Eiropā sākās 14. gadsimtā, bet kulmināciju sasniedza 15. – 17. gs. Līdz tam gan baznīca, gan laicīgā vara raganas uzskatīja par muļķīgu māņticību.

Šamaņi

Visā pasaulē plaši izmantotais vārds šamanis cēlies no mančū - tangu valodas un sastopams arī „Krievu etnoloģiskajā vārdnīcā”. Vārda sākotnējā forma saman ir no darbības vārda ša-, ”zināt”, jo šamanis nozīmē to, kas zina, viedo jeb gudro.

Šamanis ir izdzīvojušais, kas izgājis cauri sāpēm, slimībām un nāvei. Viena no īpašībām, kas liek apbrīnot šamanisma fenomenu, ir tā visuresošā klātbūtne it visā, kas saistīts ar mūsu senčiem. Tā metodes strādā ar senatnes elementiem, arhaiskiem simboliem un emocijām, kas ir zināmas jau kopš cilvēces pastāvēšanas pirmsākumiem.

Šamaņu darbības mērķis ir dziedināšana un ārstēšana. Viņi paši darbojas kā ārstniecības līdzeklis vai zāles. Šamanis darbojas ar ķermeni, dziedinot pastāvīgi sazinās ar ”garu pasauli”. Pirms jebkura uzdevuma uzsākšanas, šamanim vienmēr ir mērķis. Viņš no citiem palīdzības sniedzējiem atšķiras ar to, ka izmanto mainītos apziņas stāvokļus, ar īpašu mērķi tiem mainīts uzmanības vērsums darba laikā. Uzdevuma izpildes laikā samaņa atdeve ir praktiski pilnīga.

Burvji

Burvis (wizard) jeb mags ir dažādos vēstures periodos lietots apzīmējums vīriešiem magiem. Senos laikos burvjus gan neturējuši par kādiem ļaundariem, bet tik par tādiem cilvēkiem, kuriem būtu it kā kādas pārdabīgas spējas, bet vēlāk, kristīgos laikos, visas šādas pārdabīgas lietas tika piešķirtas velniem, un tā nu burvji pārtapa par velna kalpiem.

Par burvjiem stāsta, ka tie ir nelādži, klibi, kropli. Viņiem esot gari nagi, zaļas acis, nesukāti mati, melns ģīmis un noskrandis uzvalks. Burvjiem arvien esot apsieta galva un kažoks mugurā. Labās kājas zeķi viņi nēsājot uz kreiso pusi apgrieztu. Burvji sēžot ar muguru pret gaismu, nekad nesmejoties, nedziedot, baznīcā neejot, ar citiem labprāt nerunājot, un svešus savā mājā nelaižot. Viņi nevarot cilvēkiem taisni acīs skatīties un nekad nesaucot velnu par blēdi.

Burvis specializējas dažādu maģijas pakalpojumu sniegšanā: zīlēšanā, pazudušu priekšmetu un personu atrašanā, apslēptās bagātības meklēšanā, cilvēku un dzīvnieku ārstēšanā, sapņu tulkošanā, zādzību atklāšanā, spoku un feju izdzīšanā, burvību uzsūtīšanā, raganu un feju burvību laušanā, kā arī amuletu un mīlas dzērienu izgatavošanā.

Mistiķi Latvijas vēsturē

Konstantīns Raudive

Konstantīns Raudive ir viens no ievērojamākajiem latviešu zinātniekiem mistiķiem, tulkotājs, parapsihologs, domātājs un Romas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis.

Konstantīns Raudive

Pateicoties Raudivem, pasaulē iesakņojies termins „Raudives balsis”. Viņš ir plaši pazīstams ar saviem neparastajiem eksperimentiem. Intriģējoša ir 1971. gadā izdotā viņa grāmata un skaņuplate ar nosaukumu „Izlaušanās” – neparasta eksperimenta rezultāts elektroniskajā komunikācijā ar mirušajiem. Ar radiouztvērēju Raudivem izdevās ierakstīt mirušo balsis. No 1969. - 1972. gadam, pateicoties ierakstiem no garu pasaules, Konstantīns Raudive kļuva slavens visā pasaulē.

Akadēmiķis nomira 1974. gadā, taču drīz pēc nāves viņš atkal par sevi lika runāt visai pasaulei: viņa balsis atskanēja daudzu Eiropas parapsihologu dzīvokļos – magnetofonos, radio un televizoru skaļruņos.

Jadviga Kučkova

Latgalietes Jadvigas Kučkova jeb Zvaigžņu mātes (tuvākie dēvēji par Mammīt`s) vecāki Latvijā bija ieceļojuši no Polijas, bet tālāki senči nākuši it kā no Tibetas gaišreģu un zintnieku dzimtas, bijuši slepeno svētvietu un zināšanu sargātāji.

Mammīt`s nepieņēma nevienu svešinieku. Pēdējos dzīves gados viņa sacīja, ka viss spēks esot atdots citiem, un nevēlējās vairs redzēt pat tuviniekus. Viņai, vecai katoļticīgai māmiņai, kas visu mūžu dzīvojusi lūgšanās, katru nakti parādījās Svētā Marija, atklājot cilvēku bijušās, esošās un nākamās dzīves un likteņus. Svētā Marija viņai pauda arī par planētām un citām dimensijām.

2005. gada jūlijā Jadviga Kučkova atstāja šīs zemes gaitas, lai dotos uz paralēlajām pilnības pasaulēm, par kurām ar sajūsmu viņa stāstīja līdzcilvēkiem.

Eižens Finks

Eižens Finks piedzima 1885. gada 25. jūnijā Limbažos. Savu bioloģisko tēvu viņš netika redzējis, bet māti zaudēja agrā bērnībā. Nākamo fotogrāfu un pareģi savā paspārnē pieņēma kāda latviešu ģimene. Liktenīgas nejaušības dēļ Eižens nokļuva kāda ceļojoša cirka trupā, taču nelaimes gadījums pārvilka svītru cirka mākslinieka karjerai – puisis nokrita no zirga un guva smagu traumu, tā rezultātā, iespējams, ieguva gaišreģa spējas.

Pusaudža gados Finks sāka strādāt Valmierā pie fotogrāfa Sarkangalvja par palīgu. Tolaik Eižens pirmo reizi pareģoja, ka Gaujā pie Valmieras noslīks jauns ebrejs, pravietojums piepildījās. Ar laiku Finks atvēra savu darbnīcu Maskavas forštatē, kur paralēli fotografēšanai nodarbojās ar pareģošanu un zīlēšanu. Pirmā pasaules kara laikā Eižens pameta Latviju un 1918. gadā strādāja par zīlnieku Azerbaidžānas valsts kancelejā. Viņš pareģoja, ka Pēc četriem gadiem Eižens atgriezās Rīgā jau kā slavens pareģis. Arī savu nāvi 1958. gada 6. Februārī viņš paredzēja precīzi – līdz pat stundai un minūtei.

Marta Rācene

Marta Rācene ir leģendārā un slavenākā Latvijas dziedniece. Marta dzima 1908. gada 30. martā Dauguļu pagasta „Mazbrenguļos”. Viņas māte Anna Rācene un vecmāte arī nodarbojās ar dziedniecību. Pirmo reizi sevī dziednieces dāvanas Marta atklāja, kad no nāves izglāba smagi sasirgušo brāli. Pēc Otrā pasaules kara Marta pārcēlās uz dzīvi Zilākalna „Zažēnos”, kur nodarbojās ar dziedināšanu, kopš tā laika tautā viņu sāka dēvēt par Zilākalna Martu.

Leģendārā latvju zintniece aizgāja mūžībā 1992. gada 22. maijā. Zilākalna Marta ir iekļauta septiņu pasaules slavenāko dziednieku sarakstā. Savas dzīves laikā palīdzējusi ap 70 tūkstošiem cilvēku. Bez dziedināšanas dāvanas Martai piemita arī apbrīnojamas spējas apslāpēt ugunsgrēkus, noteikt pazudušo cilvēku atrašanās vietu un ieskatīties nākotnē.

Ārējās saites

• E-mistērija