Kovalentā saite

Vikipēdijas lapa
Metāna molekulas kovalento saišu shematisks attēlojums (īstenībā ūdeņraža atomi izvietojušies ap oglekļa atomu tetraedra veidā C atoma valences elektronu sp3 hibridizācijas dēļ)

Kovalentā saite (latīņu: co(n) — 'kopīgs', valens — 'stiprs'), saukta arī par homeopolāro saiti[1] ir ķīmiskās saites veids, kura rodas, apvienojoties reaģējošo atomu diviem valences elektronu mākoņiem. Kovalenti saistītiem atomiem elektronu pāris ir kopīgs.

Kovalento saišu aprakstīšanai izmanto galvenokārt divas metodes — valences saišu metodi un molekulāro orbitāļu metodi.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Terminu "kovalentā saite" ieviesa Nobela prēmijas laureāts Ērvings Lengmīrs 1919. gadā[2], lai atšķirtu saiti, kas rodas, divu atomu elektroniem kļūstot kopīgiem, no metāliskās saites (kad elektroni ir brīvi un kopīgi visiem atomiem) un jonu saites (kad viens atoms atņem elektronu otram un kļūst par anjonu).

1927. gadā vācu fiziķi Frics Londons un Valters Haitlers pirmie aprakstīja kovalento saiti no kvantu mehānikas viedokļa, kā piemēru ņemot vienkāršāko — ūdeņraža molekulu.

Valences saišu metode[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jauna anksiolītiskā preparāta ICI-190,622 ķīmiskā struktūra. Katra kovalentā saite (izņemot "triviālās" saites starp oglekli un ūdeņradi) apzīmēta ar svītriņu, tai skaitā divkāršās saites — ar divkāršu svītriņu, bet trīskāršā saite — ar trīskāršu svītriņu

Saskaņā ar valences saišu metodi katra kovalentā saite pieder diviem atomiem, kuriem ir kopīgs viens elektronu pāris (tātad tā ir divcentru un divelektronu saite). Atomu pāris var veidot vairākas kovalentās saites, ja to atļauj atomu valences elektronu skaits. Tādas saites sauc par divkāršām vai trīskāršām saitēm. Uz valences saišu metodi balstās ierastās molekulu struktūrformulas, kur kovalentās saites apzīmē ar svītriņām starp atomu simboliem.

Molekulāro orbitāļu metode[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dažādi benzola molekulas attēlošanas veidi

Molekulāro orbitāļu metode molekulu apraksta kā vienu veselu kopumu, kurā katru elektronu ietekmē pārējie molekulas elektroni un atomu kodoli. Metode pieņem, ka molekulā, tāpat kā atsevišķā atomā, visi tās elektroni izvietoti pa noteiktām orbitālēm. Molekulārās orbitāles var būt ne tikai divcentru, bet arī vairākcentru (vairākiem atomiem piederošas). Lai arī molekulāro orbitāļu metode ir sarežģītāka nekā valences saišu metode, tā spēj izskaidrot tādas molekulu īpašības, ko valences saišu metode nespēj. Piemēram, no sešiem gredzenveidā izvietotiem oglekļa atomiem sastāvošajā benzola molekulā saskaņā ar valences saišu metodi ir trīs divkāršās un trīs vienkāršās kovalentās saites starp oglekļa atomiem, tomēr ir noskaidrots, ka visas sešas saites benzola molekulā ir pilnīgi vienādas. Molekulāro orbitāļu metode nosaka, ka daži elektroni benzola molekulā ir kopīgi visiem sešiem oglekļa atomiem, tādēļ saites ir vienādas un to īpašības ir vidējas starp vienkāršo un divkāršo saiti.

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • N. Ahmetovs. Neorganiskā ķīmija. R:, Zvaigzne, 1978, 55.—95. lpp.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Zinātnes un tehnoloģijas vārdnīca. R:, Norden AB, 2001, 356. lpp. ISBN 9984-9383-5-2
  2. I.Langmuir. Journal of American chemical society, 1919, 41, 868. lpp.

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]