Limbaži

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Šis raksts ir par pilsētu. Par bijušo dzelzceļa staciju skatīt rakstu Limbaži (stacija).
Limbaži
Limbažu centrālais laukums
Limbažu centrālais laukums
Flag of Limbaži
Karogs
Limbaži
Ģerbonis
Limbaži
Red pog.png
Limbaži
Koordinātas: 57°30′41″N 24°43′09″E / 57.51139, 24.71917
Valsts Karogs: Latvija Latvija
Novads Limbažu novads
Pilsētas tiesības kopš 1385. gada
Vēsturiskie
nosaukumi
vācu: Lemsal
krievu: Лемзаль
Platība
 - Kopējā 9,01 km²
Iedzīvotāji (01.01.2012.)[1]
 - kopā 8 290
 - blīvums 920,1/km²
Laika josla EET (UTC+2)
 - Vasaras laiks (DST) EEST (UTC+3)
Pasta indeksi LV-4001
Mājaslapa: www.limbazi.lv

Limbaži ir pilsēta Vidzemē, Limbažu novada centrs. Sena Hanzas savienības pilsēta, bijušais Rīgas arhibīskapijas tā sauktā "līvu gala" administratīvais centrs un Rīgas arhibīskapa rezidences pilsēta 14.—16. gadsimtā.

Nosaukuma izcelsme[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

10.—12. gadsimtā mūsdienu Limbažu vietā atradusies līvu pils Lembsele vai Lemesele, kas nozīmējis "plaša sala mežainā purvā." Šajā laikā Ziemeļvidzeme tiešām bija klāta ar bieziem mežiem un purviem. Izskaņa "-aži" (kā Pabaži, Allaži, Ainaži, Ropaži u.c.) ir raksturīga pārlatviskoto līvu apvidiem Vidzemē.

Ģeogrāfiskais novietojums[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Limbažu apkārtne ir samērā līdzena un auglīga platforma ar lēzeniem reljefa viļņiem, uz kuru mugurām mālaina zeme. Lēzenās ieplakas starp reljefa viļņiem un dziļās glaciālās renes, kur tagad ezeri, atvieglina ūdeņu noteku no reljefa viļņu mugurām.[2]

Uz rietumiem no Limbažiem atrodas Metsepoles līdzenums, bet uz austrumiem Idumejas augstienes Limbažu viļņotais līdzenums.

Vēsture[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Limbažu pilsētas izveidošanās saistāma ar Rīgas arhibīskapa pils celtniecību 13.gs. Literatūrā atrodamas norādes, ka bīskaps Alberts 1223.gadā sev cēlis pili Limbažos. Līdz ar to iedibinājās tradīcija šo laiku uzskatīt par pilsētas dibināšanas gadu, kaut gan Latviešu Indriķa hronikā par to gan nekas nav teikts.

14. gs. te jau bija pilsēta - lielās Hanzas savienības locekle un vienlaikus arī plaša, pārsvarā latviešu apdzīvota (lībieši jau bija pārtautoti vai atspiesti uz pašu jūras piekrasti) novada saimnieciskais centrs. Uz Lemiseli (vāciski - Lemsahl) pēc iekšzemes precēm - medus, vaska, kokmateriāliem, ādām, labības - brauca kuģi no Lībekas, Visbijas, Kopenhāgenas un citām attālākām vietām. 1385. gadā Rīgas arhibīskaps Johans IV dāvināja zemes gabalu pilsētas tālākai izbūvei, oficiāli piešķirot pilsētas tiesības, un nocietināja to ar mūriem un aizsarggrāvjiem. Tolaik pilsētas tirgus laukumā atradusies Sv. Labrenča baznīca, ģilžu nams (trim ģildēm) un rātsnams. Dzīvojamo ēku skaits lēsts ap 400, bet iedzīvotāju skaita ziņā Lemisele atpalikusi tikai no Rīgas.

16. gs. sākumā pilsētas kā tirdzniecības centra nozīme mazinājās, jo sakarā ar Svētupes un Dūņezera aizsērēšanu tā vairs nebija sasniedzama kuģiem, un līdzšinējās novadā ražoto preču eksporta funkcijas lielā mērā pārņēma Rīga un Salacgrīva.Bez tam pilsētu cita pēc citas piemeklēja dažādas nelaimes. 1558.g. to nodedzināja Jāņa Briesmīgā karaspēks, 1567. g. to pašu izdarīja zviedri, bet 1575. g. atkal krievi. Pēc atkārtotas Lemiseles ieņemšanas 1602. g. zviedri galīgi nopostīja pilsētu un tās nocietinājumus, kurus pēc tam vairs neatjaunoja.

Pēc nostāstiem, ap šo laiku kāds zviedru mācītājs nejauši izdzirdētos vārdus "Limba" un "āži", salicis kopā, domādams ar to vietas nosaukumu, un tā esot cēlies pilsētas pašreizējais nosaukums.

1747. gada ugunsgrēkā pāris stundu laikā nodega visa pilsēta, neskarot tikai 4 ēkas. Kaut arī pilsēta tika atjaunota, tās turpmākā attīstība bija gausa. Aktīvāka saimnieciskā rosība sākās 1877. gadā, kad ar likumu Limbažus atbrīvoja no līdzšinējās pakļautības Rīgai. 1876. gadā Limbažos nodibinājās vecākais uzņēmums, kas vairākām pilsētnieku paaudzēm nodrošināja darbu - A.Tīla cepuru fabrika un vilnas vērptuve (vēlēkais "Limbažu filcs"). 1913. gadā to pārveidoja par Beļģijas akciju sabiedrību ar direktoru rīkotāju J.Husmani.

Pēc 1. pasaules kara gadu panīkuma saimnieciskā un kultūras dzīve Limbažos atjaunojās ar jaunu sparu, tomēr, tāpat kā pirms kara, tā bija neliela Valmieras apriņķa pilsētiņa, kuras iedzīvotāju galvenā nodarbošanās bija tirdzniecība un amatniecība. Limbažu attīstību veicināja 1934. gadā izbūvētā Rīgas-Limbažu dzelzce|a līnija. 1936. gadā atklāja jauno slimnīcu (50 vietas), bet 1939. gadā - Vienības namu. 2. pasaules kara laikā, atkāpjoties vācu armijai,1944. gadā tika nopostīts dzelzceļš. To atjauno tikai 10 gadus vēlāk.

Strauja pilsētas izaugsme sākās pēc 1967. gada, kad izveidoja Limbažu rajonu un pilsētā sākās intensīva celtniecība. Ar barakām aizņemto Stacijas ielas rajonu apbūvēja ar bezpersoniskām tipveida piecstāvu dzīvojamām ēkām. Individuālā būvniecība koncentrējās Rīgas un Alojas šoseju virzienos. 70.gadu sākumā aizsākās savrupmāju celtniecība Kaupiņciemā. Par galveno saimniecības nozari pilsētā kļūst rūpniecība, bet par lielākajiem pilsētas uzņēmumiem līdzās "Limbažu filcam" kļuva pienotava, mežrūpniecības saimniecība un "Lauktehnika".

Livonijas laikmets[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Limbažu pils drupas
  • Jau kopš X gs. Limbažu vietā atradies stratēģiski svarīgs līvu Metsepoles novada pilskalns tirdzniecības un militārā ceļa malā, kas vedis no Turaidas cauri Limbažiem un Rūjienai uz Vīlandi igauņu apdzīvotajā Sakalas novadā. Pilskalns bijis uzcelts vietā, kur senais sauszemes ceļš (aptuveni tagadējās Jūras ielas vietā) šķērsojis mitro glaciālo ieleju starp Lielezeru un Dūņezeru. Tolaik šī bija tirdzniecībai ērta vieta, jo pa Svētupi tā bija viegli sasniedzama ar kuģiem [3].
  • 1223. gadā bīskaps Alberts tagadējā Ķezberkalnā starp Dūņezeru un Limbažu Lielezeru nodedzinātās līvu koka pils vietā lika uzcelt Limbažu mūra pili.
  • 1318.-1360. gadā Livonijas ordenis pili bija atņēmis Rīgas arhibīskapam. Jau 1318. gadā virsbīskaps sūdzējies, ka ordenis Limbažus neatdodot.[4]
  • 14.gs. sākumā pie Limbažu pils izveidojās pilsētiņa pie tirdzniecības ceļa Rīga-Turaida-Limbaži-Vīlande-Tērbata-Pleskava-Novgoroda, kurā 1352. gadā pat notikusi Livonijas Hanzas savienības pilsētu sanāksme.
  • 1359. gadā pilsētas ģilžu namā notika Rīgas arhibīskapijas mantāga ("vasaļu dienas") sanāksme.
  • 1371. gadā pirmo reizi rakstos pieminēta Limbažu Sv. Labrenča baznīca, kas bija pilsētas patrons un kura attēls ir bijis senākajā Limbažu gērbonī.
  • 1385. gadā arhibīskaps piešķīra Limbažiem pilsētas tiesības pēc Rīgas tiesību parauga. Pilsētu pārvaldīja fogts (Stiftsvogt, soģis), kas sprieda tiesu, ievāca nodokļus un piedalījās rātes sēdēs ar veto tiesībām. Katru gadu Sveču dienā pilī uz 17 nedēļām (no februāra līdz maija beigām) ieradās Rīgas arhibīskaps ar galmu. Vasarsvētkos šeit risinājās "vasaļu dienas", kur notikusi vasaļu savstarpējā tiesāšanās un apspriedes. Šajā laikā pilsētā uzturējušies ap 20 000 cilvēku, un pilsētniekiem tā bijusi laba iespēja nopelnīt. Bez tam pilsētā ik gadus notika trīs lieli gadatirgi - Vastlāvjos, Labrenča un Miķeļa dienā.
  • 1392. gadā ārpus pilsētas tika uzcelta patversme spitālīgajiem. Slimniekus apkopušas Sv. Annas sieviešu klostera mūķenes. Pilsētā darbojies arī franciskāņu vīriešu klosteris.
  • XIV gs. beigās Limbažos esot dzīvojuši ap 6000 iedzīvotāju, un tā pēc Rīgas esot bijusi otrā lielākā tā laika Latvijas pilsēta. Tā uzturēja ciešus tirdzniecības kontaktus ar Rīgu, Vīlandi, Pērnavu, Tērbatu un citām Hanzas savienības pilsētām. Starp ieceļotājiem bijis daudz latviešu un blakus senākajam "līvu galam" Limbažu novadā izveidojies arī "latviešu gals".[5]
  • 1422. gadā Limbažu mantāgs pieņēma t.s. "Vidējās bruņniecības tiesības".
  • Līdz 1450. gadam Limbažu pilsētas pārstāvji regulāri piedalījās Livonijas Hanzas pilsētu sanāksmēs.
  • 1531. gadā bruņniecības sanāksmes pārcēla uz Miķeļiem

Polijas-Lietuvas un Zviedrijas karaļvalstu sastāvā (16.-17. gadsimtā)[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • 1558. gadā Livonijas kara laikā pili ieņēma un pilsētu nopostīja Ivana IV karaspēks, iedzīvotāji glābušies purvos un mežos. 1560. gadā pilsētas mūri bijuši atjaunoti, bet 1567. gadā tos izpostīja zviedru karaspēks.
  • 1575. gadā pilsētu atkal ieņem krievi, bet 1579. gadā Limbažus atgūst poļu un lietuviešu karaspēks.
  • 1582. gadā Pārdaugavas hercogistes sastāvā dibināta Limbažu stārastija, kas atradās Pērnavas vaivadijas sastāvā.
  • 1600. gadā Poļu-zviedru kara laikā pilsētu ieņēma zviedri, 1601. gadā to atguva poļi, 1602. gadā atkal zviedri, kas stratēģisku apsvērumu vadīti, nojauca pilsētas mūrus un izpostīja pili. Seno pilsētas nocietinājumu vietā tagad ir Mūru iela, kas ietver Limbažu senpilsētu.
  • 1621. gadā zviedru karalis Gustavs Ādolfs karā izpostītos Limbažus kopā ar apkārtējām zemēm uzdāvināja Rīgas pilsētai. 1622. gadā Limbažos esot bijuši tikai 12 iedzīvotāji. Rīgas pilsētas rāte ieveda dažādus tirdzniecības ierobežojumus ārzemniekiem ar vietējiem zemniekiem, kas traucēja pilsētas izaugsmi. Neraugoties uz to, pilsētiņa tomēr atspirga. XVII gs. beigās te jau bija 44 dzīvojamās ēkas, 2 krogi, skola un baznīca.
  • 1679.-1680. gadā uzcelta Sv. Jāņa luterāņu baznīca (arh. R. Bindešū). Altārglezna "Svētais vakarēdiens" (1785).
  • 1690. gadā minēta vācu skola, no 1693. gada Limbažu draudzes skolā mācības notika ar latviešu valodā.

18.-19. gadsimtā[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Pēc Lielā Ziemeļu kara (1700-1721) Limbaži nokļuva Krievijas impērijas sastāvā.
  • 1747. gadā lielā ugunsgrēkā pilsētā veselas palika tikai 4 mājas.[6]
  • 1771. gadā uzceltas vējdzirnavas pie Umurgas ceļa.
  • 1783. gada administratīvās reformas rezultātā Limbažus iekļāva Valmieras apriņķī, bet pilsēta ieguva savu pārvaldi, maģistrātu ar vienu birģermeistaru un diviem rātskungiem.
  • 1825. gadā uzbūvēta rātsnama ēka, tagadējā pilsētas domes ēka.
  • 1861. gadā Limbažos atvērta slimnīca ar 20 gultām un nespējinieku nams.
  • 1877. gadā Limbaži jauna pilsētu likuma rezultātā galīgi atbrīvojās no Rīgas aizbildniecības un sāka strauji attīstīties. Tika nodibināta A.Tīla vilnas kārstuve, krāsotava un apdrukātava, cepuru fabrika un vērptuve.
  • 1884. gadā dibināta Limbažu Saviesīgā biedrība, kurā darbojies Baumaņu Kārlis, kas 1886. gadā tai uzdāvināja savu bibliotēku. Biedrībai bijis savs koris.

20. gadsimtā[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Limbaži 20. gs. sākumā (pastkarte, 1916. gads).
  • 1903. gadā pilsētā darbojas arī Vācu, Izglītības, Lauksaimniecības un Savstarpējā amatnieku biedrība.
  • 1900.-1903. gadā uzcelta Sv. Ņevas Aleksandra krievu ortodoksā baznīca.
  • 1905. gadā pilsētā bijuši streiki un mītiņi, decembrī varu pārņēmuši revolucionāri.
  • 1909. gadā pilsētā bijuši kokzāģētava, divas limonādes un zeltera fabrikas, grāmatspiestuve un divas vējdzirnavas.
  • 1913. gadā atvērts baptistu dievnams.
  • 1918. gada 21.februārī - 22.decembrī pēc Brestļitovskas miera līguma nosacījumiem pilsētu kontrolēja vācu karaspēks.
  • 1918. gada 27.decembrī - 1919. gada maijā Limbažus pārvaldīja Pētera Stučkas valdība.
  • 1919. gada 26. maijā pilsētu ieņēma igauņu karaspēks, vēlāk tos pārņēma Latvijas Republikas armija.
  • 1923. gadā pie Jāņa baznīcas atklāts Brīvības cīņu piemineklis (P. Kundziņš).
  • Netkarīgās Latvijas laikā Limbažos attīstījās apģērbu, apavu un pārtikas ražošana, lielākie uzņēmumi bija "Limbažu filcs" (1888) un Limbažu pienotava ar sierotavu (1923).
  • 1934. gadā atklāja Rīgas-Limbažu-Rūjienas dzelzceļa līniju.
  • 1940. gada jūnijā - 1941. gada jūlijā pilsētu okupēja PSRS karaspēks, pēc tam nacistiskās Vācijas armija, no 1944. gada 26. septembra atkal Sarkanā armija.
  • 1947. gadā tika izveidots Limbažu apriņķis, 1949. gadā tas tika pārdēvēts par rajonu.
  • 1952.-1953. gadā Limbažu rajons ietilpa Rīgas apgabalā.
  • 1959. gadā uzcelta jauna vidusskolas ēka.
  • 1962.-1967. gadā bija pievienots Valmieras rajonam.

Mūsdienas[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mūsdienās Limbažu dzīve pārsvarā ir saistīta ar lauksaimniecību un pārtikas pārstrādi. Lauksaimniecībā izmantojamās zemes Limbažu rajonā sastāda gandrīz trešdaļu no kopējās rajona zemes platības. Attīstās arī mežsaimniecība un kokapstrāde un citas apstrādes rūpniecības nozares.

Iedzīvotāju skaita izmaiņas Limbažos[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Iedzīvotāju skaita izmaiņas
Gads Iedz.
ap 1385 ap 6000
1622 12
1773 549
1800 600
1840 877
1863 1 134
1881 1 814
1897 2 412
1914 4 700
1920 2 501
1925 3 085
1930 2 935
1943 2 806
1959 4 823
1970 5 791
1979 8 257
1989 9 985
1997 9 522
2004 8 934
2010[7] 8 501
2012[1] 8 290


Cilvēki[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Piemineklis Baumaņu Kārlim Cēsu ielā

Apskates vietas[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Piezīmes un atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 Latvijas iedzīvotāju skaits pašvaldībās 01.01.2012. (PDF). PMLP.gov.lv.
  2. Latviešu konversācijas vārdnīca. Rīgā, 1935. g., 23521-22 slejas
  3. Svētupe, tāpat kā daudzas citas mūsdienās seklas upes, XIII gs. vēl bija kuģojama. Nākamajos gadsimtos, pēc intensīvas mežu izciršanas un to transformēšanas lauksaimniecības vajadzībām, ūdens līmenis Latvijas ūdenstilpēs krasi pazeminājās
  4. Apinis K. Latvijas pilsētu vēsture. Rīgā, 1931. g., 35.lpp
  5. Enciklopēdija Latvijas pilsētas. Rīgā, 1999. g., 285.lpp
  6. Turpat,[KUR] 38.lpp
  7. Latvijas iedzīvotāju skaits pašvaldībās 01.07.2010.

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]