Milēna Demonžo

Vikipēdijas lapa
Milēna Demonžo
Mylène Demongeot
Milēna Demonžo
Milēna Demonžo 1961. gadā
Dzimusi Marī-Elēna Demonžo
1935. gada 29. septembrī
Valsts karogs: Francija Nica, Francija
Mirusi 2022. gada 1. decembrī (87 gadu vecumā)
Valsts karogs: Francija Parīze, Francija
Nodarbošanās aktrise
Darbības gadi 1953–2022

Milēna Demonžo (franču: Mylène Demongeot; dzimusi Marī-Elēna Demonžo (franču: Marie-Hélène Demongeot) 1935. gada 29. septembrī, mirusi 2022. gada 1. decembrī) bija franču kino, televīzijas un teātra aktrise un rakstniece.[1]

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Demonžo ir dzimusi Nicā, Dienvidfrancijā. Viņas tēvs bija Alfrēds Žans Demonžo (dzimis 1897. gada 30. janvārī Nicā karavīra un itāļu grāfienes dēls), māte — Klaudija Trubņikova (dzimusi 1904. gada 17. maijā Harkivā, Ukrainā, Krievijas Impērijā). Viņai no mātes pirmās laulības bija pusbrālis Leonīds Ivantovs, dzimis Harbinā (Ķīnā) 1925. gada 17. decembrī.[2]

Demonžo mācījās aktiermākslu Parīzes Cours Simon kursos.[3] Viņai bija arī klasiskās pianistes izglītība un jaunībā viņa sapņoja kļūt par profesionālu pianisti.[4]

Karjera[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Savā septiņas dekādes ilgajā karjerā piedalījusies vairāk nekā 100 iestudējumos franču, itāļu, angļu un japāņu valodās.[5][6][7] Demonžo kļuva slavena 21 gada vecumā ar Ebigeilas Viljamsas lomu filmā Les Sorcières de Salem (1957), par ko viņa saņēma BAFTA kino balvas nomināciju kā daudzsološākā jaunā aktrise un labākās aktrises balvu Karlovi Varu starptautiskajā kinofestivālā. Starp citām Demonžo nozīmīgām kinolomām ir arī Elzas loma Oto Premingera filmā "Esiet sveicinātas, skumjas" (Bonjour Tristesse, 1958), kur viņa tēloja kopā ar Deboru Kāru un Deividu Nivenu, kā arī Milēdijas Vinteres loma filmā "Trīs musketieri" (Les Trois Mousquetaires, 1961).[8][9][10]

Aktrise, kas karjeru sāka 1950. un 1960. gados kā blonds sekssimbols,[11][12][13] spēja izvairīties no viena tipāža lomām, piedaloties dažādu kino žanru filmās, tostarp trilleros, vesternos, komēdijās, romantiskās piedzīvojumu filmās, vēsturiskās drāmās un pat peplās, tādās kā Il ratto delle sabine (1961) kopā ar Rodžeru Mūru vai Oro per i Cesari (1963).[14]

Demonžo atveidoja Elēnas lomu, filmējoties kopā ar Luiju de Finesu un Žanu Marē kulta filmas[15][16] "Fantomass" triloģijā: "Fantomass" (1964), "Fantomass trako" (1965) un "Fantomass pret Skotlendjardu" (Fantômas contre Scotland Yard, 1967).[17][18] Trīsdesmit gadus vēlāk viņa atkal piedalījās vienā no veiksmīgākajām Francijas kinokomēdiju triloģijām,[19] atveidojot madāmas Pikas lomu Fabjēna Ontenjentes filmās Camping (2006), Camping 2 (2010) un Camping 3 (2016).[20]

Demonžo divas reizes nominēta Cēzara balvai kategorijā "Labākā aktrise otrā plāna lomā" par lomām filmās "Orfevras krastmala 36" (36 Quai des Orfèvres, 2004)[21] un La Californie (2006). 2017. gadā viņu apbalvoja ar Goda Leģiona ordeni,[22] bet 2007. gadā viņa saņēma Francijas Republikas Mākslas un literatūras ordeni.[23]

Demonžo saglabāja popularitāti un turpināja radošo karjeru līdz pat savai nāvei no vēža 2022. gada 1. decembrī.[24] Viņas pēdējā loma bija Tomasa Gilū filmā Maison de retraite (2022), kur viņa filmējās kopā ar Žerāru Depardjē, un kas ir viena no ienesīgākajām Francijas 2022. gada filmām.[25][26]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. ↑ Philippe Lombard. Les grandes gueules du cinéma français (franču). Hugo Publishing, 2021. gada 21. oktobris. ISBN 978-2-7556-9311-9.
  2. ↑ «DEMONGEOT Mylène». lesgensducinema.com.
  3. ↑ «Mort de Mylène Demongeot, blonde de choc». liberation.fr.
  4. ↑ «"Je voulais devenir pianiste" Mylène Demongeot, se raconte...». radiofrance.fr.
  5. ↑ Stuart Galbraith. The Toho Studios Story: A History and Complete Filmography (angļu). Scarecrow Press, 2008. ISBN 978-0-8108-6004-9.
  6. ↑ «Mylène Demongeot». Explore.bfi.org.uk. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 22. jūlijs. Skatīts: 2017. gada 7. oktobris.
  7. ↑ Prisma Média. «Mylène Demongeot - La biographie de Mylène Demongeot avec Gala.fr». Gala.fr (franču). Skatīts: 2021. gada 23. oktobris.
  8. ↑ Marie-Janine Calic, Dietmar Neutatz, Julia Obertreis. The Crisis of Socialist Modernity: The Soviet Union and Yugoslavia in the 1970s (angļu). Vandenhoeck & Ruprecht, 2011. ISBN 978-3-525-31042-7.
  9. ↑ Àngels Santa. L'art de l'adaptation: féminité et roman populaire. Peut-on voyager à son insu? (franču). Universitat de Lleida, 2016. gada 15. decembris. ISBN 978-84-9144-095-6.
  10. ↑ Marc Lemonier. Dictionnaire désolant du cinéma francophone: Dictionnaire (angļu). Jourdan, 2020. gada 10. aprīlis. ISBN 978-2-39009-497-5.
  11. ↑ Dominique Choulant. CinéMarilyn, ou, l'âge d'or des sex-symbols d'Hollywood et d'ailleurs (franču). Editions Publibook, 2006. ISBN 978-2-7483-3284-1.
  12. ↑ Sam BERNETT. Vieilles canailles - Un fabuleux destin (franču). Cherche Midi, 2021. gada 1. aprīlis. ISBN 978-2-7491-6606-3.
  13. ↑ Michel Serceau. Le mythe, le miroir et le divan: Pour lire le cinéma (franču). Presses Universitaires du Septentrion, 2019. gada 26. aprīlis. ISBN 978-2-7574-2137-6.
  14. ↑ Film Talk. «Mylène Demongeot: "I haven't achieved my ultimate goal yet, which is absolute perfection. But I'm still working on it"». FILM TALK (angļu), 2017. gada 4. aprīlis. Skatīts: 2021. gada 23. oktobris.
  15. ↑ Annabel Audureau. Fantômas: Un mythe moderne au croisement des arts (franču). Presses universitaires de Rennes, 2016. gada 19. septembris. ISBN 978-2-7535-4702-5.
  16. ↑ Juliette Vion-Dury, Pierre Brunel. Dictionnaire des mythes du fantastique (franču). Presses Univ. Limoges, 2003. ISBN 978-2-84287-276-2.
  17. ↑ Jacques Migozzi. De l'écrit à l'ecran: littératures populaires : mutations génériques, mutations médiatiques (franču). Presses Univ. Limoges, 2000. ISBN 978-2-84287-142-0.
  18. ↑ «1964, sur le tournage de "Fantômas" | INA». ina.fr (franču). Skatīts: 2021. gada 23. oktobris.
  19. ↑ Prisma Média. «Mort de Mylène Demongeot : Franck Dubosc rend hommage à sa partenaire de Camping - Voici». Voici.fr (franču). Skatīts: 2022-12-05.
  20. ↑ «Les obsèques de Mylène Demongeot auront lieu samedi à Paris». LaProvence.com (franču). 2022-12-05. Skatīts: 2022-12-05.
  21. ↑ Philippe DURANT. Gabin, Ventura, Delon... Les légendes du Polar (franču). Sonatine, 2014. gada 6. novembris. ISBN 978-2-35584-324-2.
  22. ↑ «Mylène Demongeot reçoit la Légion d'honneur des mains de Boris Cyrulnik». LEFIGARO (franču). 2017. gada 16. decembris. Skatīts: 2021. gada 23. oktobris.
  23. ↑ «Profil de Mylène Demongeot». Valeurs actuelles (fr-FR). 2015. gada 15. jūlijs. Skatīts: 2021. gada 23. oktobris.
  24. ↑ «Mylène Demongeot : de quoi est morte la comédienne à l’âge de 87 ans». Femme Actuelle (franču). Skatīts: 2022-12-05.
  25. ↑ Bruce Haring, Bruce Haring. «Mylene Demongeot Dies: French Film Actress Known For Comedy Was 87». Deadline (en-US), 2022-12-02. Skatīts: 2022-12-05.
  26. ↑ «France's Mylene Demongeot dies after 70 years of screen stardom». news.yahoo.com (en-US). Skatīts: 2022-12-05.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Autoritatīvā vadība
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Milēna_Demonžo&oldid=3804775"