Japāņu valoda
| Japāņu valoda 日本語, nihongo |
||
|---|---|---|
| Izruna: | IPA: [nihoŋɡo] | |
| Valodu lieto: | Japāna | |
| Runātāju skaits: | dzimtā valoda: ap 125 miljoniem brīvi runā: ap 140 miljoniem |
|
| Valodu saime: | Altajiešu valodas (strīdīgi) Japāņu valodas Japāņu valoda |
|
| Rakstība: | japāņu rakstība, ķīniešu hieroglifi, rōmaji | |
| Oficiālais statuss | ||
| Oficiālā valoda: |  Japāna |
|
| Regulators: | ||
| Valodas kodi | ||
| ISO 639-1: | ja | |
| ISO 639-2: | jpn | |
| ISO 639-3: | jpn | |
 Japāņu valoda ir oficiālā valoda Valstī ir ievērojama japāņu valodā runājoša diaspora |
||
| Piezīme: Šī lapa var saturēt IPA fonētiskās rakstzīmes unikodā. | ||
Japāņu valoda (日本語, nihongo) ir valoda, kurā galvenokārt runā japāņi, un faktiskā[1] Japānas valsts valoda. Tiek lēsts, ka to prot ap 140 miljoniem cilvēku, no kuriem aptuveni 125 miljoniem tā ir dzimtā valoda. Pēc šī rādītāja tā ir devītā lielākā valoda. Japāņu valodas izcelsme nav zināma. Tiek uzskatīts, ka tā ir izolēta valoda, lai gan pastāv teorijas, ka tā varētu būt saistīta ar korejiešu valodu vai altajiešu valodām. Japāņu valodas nozīme pasaulē ir saistīta ar augsto Japānas tautsaimniecības attīstības līmeni.
Satura rādītājs |
Nosaukums [izmainīt šo sadaļu]
Japāņi savu valodu sauc divējādi. Visizplatītākais nosaukums ir nihongo (日本語), kas burtiski arī nozīmē "japāņu valoda", bet nereti tiek izmantots arī termins kokugo (國語), kas nozīmē "valsts valoda" jeb "nacionālā valoda".
Izplatība pasaulē [izmainīt šo sadaļu]
Lielākā daļa no japāņu valodas pratējiem dzīvo Japānā. Salīdzinoši bieži to izmanto arī teritorijās, kuras savulaik bija iekarojusi Japānas Impērija (Korejā, Taivānā, daļā no Ķīnas). Lielās japāņu valodā runājošas kopienas dzīvo arī citās pasaules daļās. Lielākās kopienas atrodas Kalifornijā, Havajās, Brazīlijā un Peru. Pēdējos gados, pieaugot japāņu kultūras popularitātei ārpus Japānas, īpaši anime, arvien vairāk cilvēku ir sākuši mācīties japāņu valodu.
Rakstība [izmainīt šo sadaļu]
Pašlaik japāņu valodā ir divi rakstības paveidi — hiragana un katakana. Sākotnējā rakstība radās līdz 5. gadsimtam, to lielā mēra aizgūstot no ķīniešu valodas. Oriģinālās ķīniešu hieroglifi tika ievērojami vienkāršoti un laikā starp 9. un 10. gadsimtu apveltītas ar fonētisku funkciju, proti, tika asociētas ar noteiktām japāņu zilbēm.
Vairāku gadsimtu gaitā japāņu mācītie ļaudis, ierēdņi un literāti rakstos lietoja klasisko ķīniešu valodu — apmēram tāpat, kā viduslaiku un renesanses Eiropā izglītotie ļaudis lietoja latīņu valodu; tikai izglītotie eiropieši rakstīja un runāja, savukārt runāt ķīniešu valodā prata tikai nedaudz japāņu mācīties cilvēki un literāti.
Atsauces [izmainīt šo sadaļu]
- ↑ Japānā ne konstitūcijā, ne likumos nav noteikts japāņu valodas statuss
 |
Šis ar valodniecību saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |
