Noziegums un sods

Vikipēdijas lapa
"Noziegums un sods"
"Noziegums un sods"
Angļu valodas tulkojuma vāks
Autors(-i) Fjodors Dostojevskis
Oriģinālais
nosaukums
Преступление и наказание
Valsts Krievijas Impērija
Valoda krievu
Žanrs(-i) filozofiski psiholoģisks romāns
Izdevējs Русский вестник
Izdota 1866

Noziegums un sods (krievu: Преступление и наказание) ir krievu rakstnieka Fjodora Dostojevska filozofiski psiholoģisks romāns. Pirmo reizi publicēts 1866. gadā turpinājumos literārajā žurnālā Русский вестник.

"Noziegums un sods" ir viens no krievu literatūras pazīstamākajiem darbiem. Romāns guvis starptautisku ievērību, bieži tiek minēts starp pasaules 19. gadsimta labākajiem literārajiem darbiem.[1][2]

Sižets[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Romānā atainotā pamatproblēma ir slepkavība un slepkavas domas un izjūtas pēc nozieguma. Galvenais varonis Raskoļņikovs ir nabadzīgs students, kuram nav pietiekošu iztikas līdzekļu. Viņš izplāno nogalināt kādu vecu sievieti, Aļonu Ivanovu, kas pelna ar naudas aizdošanu uz procentiem. Pirms tam bijis viņas dzīvoklī, apskatot iekārtojumu un iespējamo dārgumu atrašanās vietu. Raskoļņikovs izdara ieplānoto, bet nozieguma vietā viņu pārsteidz sievietes māsa, un viņš nogalina arī to. Noziegums tiek izdarīts arī lai gūtu pārliecību par sevi — ka viņš ir to spējīgs paveikt. Iespējams, tāpēc Raskoļņikovs savu iegūto laupījumu nevis iztērē vai pārdod, bet gan noglabā.

Pēc kāda laika Raskoļņikovs sāk domāt par atzīšanos slepkavībā. Atzīties vai neatzīties — romānā attēlotas viņa šaubas, uzskati, psiholoģiskais stāvoklis. Nozieguma pastrādāšanas dēļ Raskoļņikovs kļūst arvien nomāktāks. Vairākas reizes viņš iziet no mājas ar domu iet uz policiju un atzīties, bet tomēr atgriežas mājās. Romāna gaitā Raskoļņikova personība sāk šķelties, viņam parādās divas dabas. Viena ir tā, kas liek atzīties, atklāt visu, bet otra — kura izliekas neko nezinām.

Raskoļņikovam ir bail no tiesas un soda, bet viņu arī moka sirdsapziņa. Tomēr, kad viņš ierodas policijā pie Porfīrija Petroviča, ieslēdzas viņa otrā puse, un viņš noliedz slepkavības faktu. Kad gandrīz jau ir noskaidrota viņa vaina, noziegumā atzīstas kāds no krāsotājiem, kurš slepkavības dienā bija namā un krāsoja istabu. Tas paglābj Raskoļņikovu no soda.

Raskoļņikovs satiek bijušo prostitūtu Soņu Marmeladovu, ar kuru sadraudzējas. Ar laiku Raskoļņikovs viņai uztic savu noslēpumu. Viņa to mudina atzīties izdarītajā.

Epilogā teikts, ka Raskoļņikovs saņem sodu — astoņus gadus Sibīrijā. Soņa viņam seko uz izsūtījuma vietu, un ar viņas atbalstu Raskoļņikovs cietumā sāk domāt par sava grēka izpirkšanu un morālu atgūšanos.

Tēli[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Rodions Romanovičs Raskoļņikovs — nabadzīgs students, kurš dzīvo Pēterburgā. Viņš ir apsēsts ar ideju par slepkavību. Viņš ir ļoti iegrimis sevī — skaita soļus, nespēj kontrolēt savas domas. Viņa filozofiskie uzskati pamato domu, ka ir no cilvēku masas atšķirīgi, neparasti cilvēki, kas spēj izmainīt savu likteni. Viņš nogalina augļotāju Aļonu Ivanovnu un arī viņas māsu, un viņam izdodas aizbēgt. Tad viņš ar laiku kļūst paranoisks un domā, ka nav vainīgs. Raskoļņikovs iepazīstas ar Soņu, bet nevar pieņemt viņas mīlestību, jo nicina sevi par to, ka nevar tikt pāri slepkavībai. Beigās viņš atzīstas savā noziegumā, kaut arī īsti netic, ka noziegums bijis grēks. Tai pat laikā viņš ļoti pārdzīvo izdarīto.
  • Soņa Marmeladova — tīrības un nevainības personifikācija, neskatoties uz to, ka viņa ir bijusī prostitūta. Par tādu viņa kļuva, lai pabarotu savu ģimeni. Viņa ļoti augstu vērtē cilvēkus, it sevišķi Raskoļņikovu, kad viņš iedod naudu viņas tēva Semjona bērēm.
  • Razumihins — Raskoļņikova studiju biedrs. Jauks, neveikls, taču ļoti augstsirdīgs. Razumihins rūpējas par Raskoļņikovu, kamēr tas slimo un parūpējas par Raskoļņikova ģimeni, kad viņš to pamet. Razumihins ir draudzīgs, sociāli atvērts, pazemīgs, viņam piemīt spēja apsvērt briesmas, izvērtēt perspektīvas iespējas. Razumihins iemīlas Raskoļņikova māsā un viņu apprec.
  • Duņa — Raskoļņikova māsa. Skaista, lepna, gracioza, dažbrīd augstprātīga. Daudzviet līdzīga brālim. Duņa ir gatava ziedot sevi, lai tikai palīdzētu ģimenei.
  • Nastasja — pavāre mājā, kur uzturas Raskoļņikovs. Ļoti gādīga un izpalīdzīga. Kritiski vērtē Raskoļņikova klaustrofobisko dzīvesveidu, bet tomēr izturas pret viņu labsirdīgi.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. «Top Ten Works of the 19th Century». toptenbooks.net. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 23. februārī. Skatīts: 2014. gada 19. novembrī.
  2. «Noskaidroti pēdējo 200 gadu izcilākie literatūras darbi». delfi.lv.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]