Politiskais spektrs

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Virzienā no kreisās malas uz labo malu pieaug indivīda finansiālā autonomija, virzienā no augšas uz leju pieaug indivīda "kulturālā" autonomija. Labajā apakšējā stūrī indivīds bauda vislielāko brīvību, augšējā kreisajā stūrī kopiena bauda vislielākās pilnvaras pār atsevišķiem indivīdiem.

Politiskais spektrs ir politisko ideoloģiju iedalījums kurā tās novieto uz iedomātas ass vai nu pa kreisi vai pa labi no iedomāta centra.

Ekonomiskā ziņā jo augstāk tiek vērtētas kopienas intereses pār indivīda interesēm, jo tālāk pa kreisi politisks spēks atradīsies. No otras puses, jo augstāka indivīda finansiālā neatkarība zem kāda politiska spēka, jo tālāk šāds spēks būs pa labi.[piezīme 1][1]

Alternatīvi vārdi kā atsaukties uz šiem pretpoliem kreisam politiskam spēkam ir "sociālistisks/sociāldemokrātisks", savukārt labēju politisku spēku var saukt par "kapitālistisku".

Tomēr politiski spēki nav tikai "sociālistiski" vai "kapitālistiski" - ir papildus dimensija, papildus tie var būt vai nu liberāli vai konservatīvi. Liberāls politisks spēks paceļ indivīda intereses pār kopienas interesēm, savukārt konservatīvs politisks spēks paredz, ka kopienas viedoklis ir svarīgāks par atsevišķa indivīda viedokli.

Šo divu asu savienošana vienā grafikā ļauj politisko spektru izteikt divās dimensijās, ko sauc par Nolana grafiku (skat. attēlu pa labi).

Politiskā terminoloģija mēdz būt ļoti neviennozīmīga (piemēram, ASV vārds libertarian apzīmē labēju liberāli, savukārt gandrīz analogais vārds libertário Portugālē apzīmē kreisu anarhistu). Tāpēc pirms nosaukumu salīdzināšanas ir vērts izsvērt pirmkārt kā attiecīgā ideoloģija sadala naudu un otrkārt cik daudz brīvības ar naudu nesaistītās lietās ir indivīdam šajā ideoloģijā, jo līdzīgi vārdi var būt maldinoši un apzīmēt pavisam atšķirīgas lietas.

Personiskā brīvība klasiskajos pretpolos[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jautājums, piemēram, vai sociāldemokrātija ir iedzimti liberāla un vai kapitālisms ir iedzimti konservatīvs ir diskutabls. Tomēr Rietumu valstīs, kur parlamentāra sistēma ir bijusi ilgu laiku vairumā gadījumu tas ir tieši tā.

Kā redzams grafikā, kreisā politikā indivīds bauda kulturālu brīvību, bet kopienas intereses ņem virsroku finansēs tātad liberālisms ir sociālistisks. Kā redzams labējā politikā indivīds bauda finansiālu brīvību, bet kopienas intereses ir svarīgākas kulturālā ziņā.

No atlikušajiem diviem kvadrantiem vienā ("individuālistiskajā") indivīdi bauda brīvību abās dimensijās, otrā ("komunitārajā") indivīdam ir vismazāk brīvības visās jomās. Var diskutēt, ka, piemēram, PSRS bija komunitāra, tam jāpieskaita komunistiska (t.i., ražošanas līdzekļi pieder visiem (kopienai)) un tai pat laikā totalitāra (pēc definīcijas, t.i., liels valsts pārvaldes aparāts, lai kontrolētu indivīdu intereses, lai tās nenonāk pretrunā ar kopienas interesēm, protams, līdz kamēr kāds no deleģētajiem uzraugiem nenonāk interešu konfliktā un nesāk darboties pats savās individuālajās interesēs).

PSRS komunitārisma piemērus var novērot abās dimensijās, finansiālā - kapitāla uzkrāšana ir sodāma, kulturālajā - piemēram, reliģijas piekopšana tiktu uzskatīta par "pretvalstisku", jo saskaņā ar PSRS deklarētajām kopienas interesēm ateisms ir kopienas interesēs un indivīds kaitēs kopienai lemjot uz savu galvu sekot vai nesekot reliģijai. Specifiski runājot par reliģiju var demonstrēt arī pretēju piemēru, piemēram, daudzās sociālistiskās islamistiskās republikas (piem., Kadafi Lībija), kur indivīdam nebūtu tiesības uzkrāt kapitālu un nebūtu tiesības būt ateistam, ja viņš tā izvēlētos, jo saskaņā ar tur postulētajām "kopienas interesēm" Islams ir pareizākais ceļš.

Individuālistiskajam kvadrantam, kur indivīds bauda abas brīvības atbilst libertisms.

Trešā dimensija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pastāv vēl viens veids kā iedalīt politisku sistēmu un tas ir pēc pārvaldes aparāta lieluma. No totalitārisma (kur ir vislielākais valsts aparāts) līdz anarhijai (grieķu a(n)- - bez), kur valsts pārvaldes nav vispār. Iespējams, valsts pārvaldes apjoms nav tik svarīgs kā kulturālās/finansiālās brīvības dimensijas, jo tas ir tikai līdzeklis mērķa sasniegšanai un politiku pašu par sevi nemaina, piemēram, var būt totalitāra sociālistiska un anarhistiska sociālistiska politika un abas varētu būt līdzīgas.

Piemēri[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

...tomēr komisārs uzsver, ka "Latvija, protams, būs tā valsts, kas naudu [no ES] saņems". "Tas ir loģiski, jo Latvija nav starp bagātākajām. Līdz ar to es varu vēlreiz apstiprināt Latvijas cilvēkiem, ka Latvija saņems vairāk no Eiropas Savienības budžeta, nekā tajā iemaksās," uzsver Levandovskis. [1]

Sociālistisks naudas sadalījums, Rietumeiropas nodokļu maksātāju nauda nokļūst jaunajās dalībvalstīs "kopīga labuma vārdā" jeb "no bagātākajiem uz nabagākajiem" lai veicinātu viendabīgi augsti attīstītu infrastruktūru.

...kas notika ar medicīnu? Tā turpināja sociālismā sakņoto, valsts subsidēto ceļu. «Brīvlaišana» nenotika un visa medicīnas aprūpe palika dzimtbūšanas statusā visu šo laiku. Neskatoties uz slikti imitētām pretkorupcijas kampaņām, Hruščova aforisms: «tauta ārstu pabaros» dzīvo tautas apziņā vēl šodien. Ir arī pozitīvi precedenti - zobārstniecība, kuru valsts izslēdza no apmaksājamo pakalpojumu groza. Tā turpināja brīvā tirgus diktēto ceļu, turklāt veiksmīgi. (..) Neskatoties uz to, ka Latvijā pie varas visu šo laiku ir bijušas labējas, nacionāli konservatīvas partijas. [2]

Lielākoties labēji konservatīvajā, kapitālistiskajā Latvijā medicīnas finansējuma modelis palicis sociālistisks, t.i., nodokļu maksātāji "met vienā katlā", lai varētu izmantot ne tikai viņi, bet arī nabadzīgākas grupas, kas nodokļus nemaksā. Mazo nodokļu ieņēmumu (tātad maza gala finansējuma) dēļ medicīna iet korupcijas ceļu.

Ar ārzonu finanšu centriem saistīto uzņēmumu skaits Latvijā no 2005.gada līdz 2009.gadam palielinājies par 88,6%, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) apkopotā informācija. [3]

Kapitālistisks process, indivīdi nav motivēti "mest kopīgajā sociālajā katlā" un cenšas minimizēt nodokļu izmaksas.

No augstāk redzamajiem piemēriem var secināt ka Latvija kopš neatkarības atjaunošanas vairāk sliecas kapitālisma un nacionālistiska konservatīvisma tātad labējā virzienā, ES kopumā tonis ir sociāldemokrātisks un liberāls tātad kreiss. Protams, ka demokrātijas apstākļos valstu kurss vienmēr var mainīties, piemēram, saasinoties globālajai ekonomiskajai krīzei, kas sociāldemokrātijā nozīmē, ka veselīgāko valstu nodokļu maksātājiem ir jāatbalsta grūtībās nonākušās valstis (lielākais piemērs Vācija-Grieķija) kā rezultātā kreiso atbalsts krītas.[2] Ja ekonomiska miera apstākļos cilvēki deva priekšroku sociāldemokrātu naudas sadalījumam, tad tagad, krīzes apstākļos, sociāldemokrātiem samazinās atbalsts (cilvēki sliecas par labu labējām partijām).

Kulturāli jautājumi pār finansiāliem[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Abas politiskā spektra puses bieži tiek kritizētas par to, ka gan kreisi liberāļi, gan labējie konservatīvisti piešķir pārāk lielu svaru polarizējošiem kulturāliem jautājumiem, tai pat laikā pievēršot maz uzmanības savu finansiālo nostādņu iztirzāšanai. Var diskutēt, ka tas notiek, lai piesaistītu vēlētāju uzmanību, jo kulturāli jautājumi ir uzrunājošāki par ekonomiskiem.

"Gribētos, lai sabiedrība, neskatoties uz etnisko piederību, saprastu, ka politikā ir jāvadās nevis no etniskās puses un personībām, kā tas ir pašlaik, bet no ideoloģijas un partiju piedāvājuma. Ja no šī viedokļa paskatāmies uz vēlēšanu iznākumu, ir uzvarējušas labējās partijas, - vēlētāju vairākums ar dažām niansēm ir apliecinājis uzticību labējai politikai. (..)Saeimas vēlēšanās bija etniskais balsojums, un tie, kas saka, ka tā nav, melo paši sev. SC mobilizēja vēlētāju pēc etniskā principa." [4]

Šeit Ārijs Orlovskis diskutē, ka Saskaņas Centra piegājienā vēlētājiem pārāk liels svars ir kulturāliem jautājumiem (liberāla politika etniskos jautājumos) un mazs svars finansiāliem jautājumiem (kuros viņi ir sociāldemokrāti). Tāpat viņš oponē viedoklim, ka SC ir uzvarējis vēlēšanās, jo labējās partijas kopā ir ieguvušas trīs ceturtdaļas balsu, respektīvi, SC sociāldemokrātiskais elektorāts ir mazākumā, tai pat laikā kad labējais elektorāts ir vairākumā.

Piezīmes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Šīs puses ir iedalītas patvaļīgi pēc tā kurā pusē attiecīgās politikas atbalstītāji sēdēja Francijas parlamentā revolūcijas laikā, šo asi tik pat labi varētu apgriezt otrādi, tas, protams, nemainītu principu.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Those noble members of the first National Assembly who wished to limit the powers of the monarch moved to sit with the commoners on the left of the Assembly; those who still supported the absolutism of what was shortly to become known as the ancien régime sat on the right. The government and politics of France By Andrew Knapp, Vincent Wright, 2006, ISBN 978-0-415-35732-6 1. lappuse Google Books
  2. Across Europe, Left-Leaning Parties See Clout Faltering, Wall Street Journal, 2009. gada 8. jūnijs