Anarhisms

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Anarhijas simbols

Anarhisms (grieķu: ἀναρχία, anarkhiā — ‘bez varas’) ir politiska filozofija vai ideoloģija, kas ietver teoriju, ka valstij nav vajadzīga valdība, ka tā ir kaitīga un/vai pat nevēlama, tādēļ tiek dota priekšroka iekārtai, kuru dēvē par anarhiju. Tomēr anarhisti nav vienisprātis par to, kas tad īsti ir anarhisms. Kā organizēta kustība anarhisms būtībā nepastāv, toties tai ir nozīme kā filozofiskai nostājai vai politiskai tendencei, mazākā mērā kā sociālu protestu cēlonim.

Anarhistu domāšanas virzieni[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Anarhistu domāšanas virzienus vispārīgi var grupēt divās vēsturiskās tradīcijās: individuālistu anarhismā un sociālajā anarhismā. Katrai no tām ir atšķirīgas izcelsme, vērtības un attīstība. Bez tām pastāv vēl dažādi anarhisma virzieni un tradīcijas. Zināmākie no tiem:

Anarhisms un vardarbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ļoti daudz cilvēku uzskata, ka anarhisms un vardarbība ir cieši saistīti, jo tādā gadījumā sabiedrībā valdīs visatļautība un nebūs kas kontrolē cilvēkus. Arī paši anarhisti uzskata, ka vardarbība ir pieļaujama pašaizsardzības nolūkos, kā arī gadījumos, lai panāktu, ka tiktu turēta vienošanās.[1] Savukārt anarhisma domāšanas virzienu, kas noraida jebkādu vardarbības izpausmi, sauc par anarhopacifismu.

Anarhisma vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Viljams Godvins bija viens no pirmajiem, kas formulēja anarhisma politiskos un ekonomiskos jēdzienus

Sengrieķu domātājs Zēnons no Kitijas, stoicisma pamatlicējs, tiek uzskatīts arī par anarhisma "tēvu". Viduslaikos anarhistu tradīcijas bija cieši saistītas ar utopiju un reliģiskām kustībām, piemēram, ar Brīvā Gara Brāļiem un Māsām, kas uzplauka Ziemeļeiropā 13. un 14. gadsimtā, ar anabaptistiem 16. gadsimtā. Mūsdienu politiskā anarhisma filozofijas aprises iezīmēja 18. un 19. gadsimtā tādi ievērojami vīri kā Viljams Godvins (William Godwin), Pjērs Žožefs Prudons (Pierre-Joseph Proudhon) un citi. Anarhisms bija viens no vadošajiem politiskās filozofijas veidiem, kas 19. gadsimtā attīstījās Eiropā.

Mihails Bakuņins mēģināja vērst Pirmo Internacionāli anarhisma virzienā, bet piekāpās Kārlim Marksam. Bakuņins anarhismam piešķīra kolektīvisma un vardarbības toni, kas pastāvēja par spīti Pjotra Kropotkina un Ļeva Tolstoja pūlēm. Boļševiki politisko anarhismu Krievijā apspieda pēc 1917. gada Krievijas revolūcijas.

Anarhisma idejām daudz sekotāju bija Spānijas revolūcijas laikā, kas notika Spānijas pilsoņu kara sākumā 1936. gadā.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. No Britu Enciklopēdijas 11. izdevuma tulkojusi Ingmāra Balode. Pjotrs Kropotkins: Anarhisms (3. daļa no 3) (latviski). Satori. Interneta žurnāls. Atjaunināts: 2013. gada 31. maijā.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]