Pozitīvisms

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Pozitīvisms (no lat. positivus, fr. positivisme) — filozofijas virziens, kas deklarē, ka tiecas pēc īstām, pozitīvām zināšanām, kas balstītas pozitīvā pieredzē. Pozitīvisms radies 19. gs. pirmajā pusē kā idejisks virziens; nostiprinās 19. gs. otrajā pusē, tā ietvaros izveidojas sabiedrību izzinoša nozare — socioloģija.

Pozitīvisti noliedz filozofiju kā īpašu zinātni, kas pretendē uz patstāvību un lomu būt zinātņu zinātnei. Katra zinātne spējot attīstīties bezgalīgi, tāpēc filozofija nav vajadzīga. Par konkrētām zināšanām, nost ar pretenzijām atklāt lietu un parādību cēloņus un būtību, zinātnēm nav jāizskaidro, bet tikai jāapraksta lietas un parādības un jāatbild uz jautājumu, kā vēsture — fakti, parādības, process — fiksēt, aprakstīt, grupēt.

Šodien pozitīvisms ir pētniecības metode, kas atzīst faktus, aprobežojas ar to konstatāciju, aprakstu, uz prāta konstrukcijām.

Franču pozitīvisti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

E.Laviss, I.Tēns, E.Lidrē, A.Furjē. Pamatlicējs ir Ogists Konts (1798-1857). Pārņem Kondorsē (1743-1794) ideju par "progresu".

Tirgo sabiedrības progresa teorija - cilvēces vēstures progresā esot 3 stadijas:

  • reliģiskā
  • spekulatīvā (merkantilā, izdzīvošana)
  • zinātniskā

Progresu saista ar ekonomikas attīstību kā prāta darbības rezultātu. O.Konts pārņēma šo 3 stadiju ideju, pārveidojot:

  • teoloģiskais laikmets — visu neizprotamo skaidro kā brīnumu
  • metafiziskais laikmets — meklē skaidrojumu lietu būtībā, filozofiskums
  • pozitīvais laikmets — priekšplānā ir pozitīvie zinātniskie fakti.

O.Konts ("Pozitīvās filozofijas gars", 1844.) veidoja zinātņu zinātni — socioloģiju — zinātni par cilvēku sabiedrības struktūru, cilvēku sabiedrības attīstību. Sabiedribas struktūru sociālā statika — pielieto mehāniskus jēdzienus — apskata sabiedrības uzbūvi miera stāvoklī, harmonijā, nosaka neeksistences likumu: sabiedrības dzīves dažādo pušu savstarpējo sakarību. Otra puse — sociālā dinamika — pēta sabiedrības attīstības kustību, kāda atrodas un secīgi attīstās sab. parādības. Sabiedriba esot mehānisms, kur daļas ir pašas atkarīgas, lai mehānisms pozitīvi kustētos. Pozitīvajā kustībā garīgajam aizsākumam blakus var pastāvēt materiālie faktori. Gala rezultāts būs pozitīvais laikmets. Nekustīgs laikmets ar kārtību un tīrību, kas balstīsies uz pierādītiem apgalvojumiem.

Britu pozitīvisti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Britu pozitīvisti galvenokārt vadās no dabaszinātnēm, kurās ir liela nozīme novērojumiem, eksperimentiem. T.Bokls (1821-1862) ar savu 3 sējumu „Anglijas civilizācijas vēsture”, gribēja radīt pasaules civilizācijas laikmetu. Vēsture tiks nostādīta piemērotā augstumā. Vēsturē jāpēta ar dabas zinātņu metodēm, kurā dod priekšroku eksperimentam — tā vietā noliek atskaites punktu — Lielbritānijas vēsture. Atzīst progresu, to saista ar zināšanu uzkrāšanos. Materiālie faktori, loma ar laiku mainīsies un pieaugs prāta un morāles loma.

Dž.Mills (1806-1873) noraida gan materiālismu, gan ideālismu. Pārņem O.Konta 3 laikmetu koncepciju. Attīstība esot nepārtraukta, tai nav nekāda fināla, tai jābut ārpus dogmām un reliģijas. Zinātne ir prāta darbība — tai jābūt sausai, lietišķai, balstītai uz pieredzi un novērojot jānodarbojas ar pārbaudītu faktu uzkrāšanu, kā slēdzieni un apgalvojumi. Ir fakti, faktu grupas, kas ir zināmā secībā. Jautājums par cēloni ir jāizslēdz no zinātnisko pētījumu loka. Jāmeklē vēst. fakti, notikums, tā attīstības fāzes. Par paraugu socioloģijai izvēlējās dabas zinības, bezkaislība un objektivitāte pētniecībā.

19. gs. otrajā pusē pozitīvisma attīstību ietekmēja dabas zinātņu attīstība. Par vienu no pamatkoncepcijām kļuva Č.Laiela un Č.Darvina atklājumi. Čarlzs Laiels izveidoja teoriju par zemes virsmas evolūciju; Čārlzs Darvins — par augu evolūciju dabā.

Britu pozitīvisti prāta kustību mēģināja likt pret sakārtotu pasaules izpratnes ainu, balstīti uz sakārtotiem faktiem. Attīstību saprata kā evolūciju, iekšējie attīstošie, noteiktie faktori; pozitīvisti pievērsās savdabībai. Pāri materiālismam un ideālismam - vēsture jāskata kā daudzfaktoru darbības loks. Piedāvāja pētīt ekonomiku, tiesības, reliģiju, morāli, politiku, kultūru.

Herberts Spensers (1820-1903) mēģināja izstrādāt visu zināšanu nozaru aptverošu filozofijas sistēmu, balstītu uz evolūciju idejām (zinātņu sīkuma jeb sintētiskā filozofijā — evolūcijas izpratnē vienpusējs — attīstībā redz lēnu, pakāpenisku kustību). Attīstības pamatā ir līdzsvars, kuram zūdot daba to atgriez iepriekšējā stāvoklī. 3 vēst. attīst. periodi:

  • pirmatnējais periods
  • agrīnā šķiru sabiedrība
  • industriālais periods

Katru no stadijām salīdzināja ar dzīvo organismu evolūciju. T.s. "sabiedrības organiskā teorija". Socioloģijas tuvināšana dabai palielinās, grib panākt zinātnēs kursu, lielāku dezaktivitāti, atteikšanos no sabiedrības teoloģiskiem skaidrojumiem. Progresa pamatā esot evolūcija.

19. gs. beigās pozitīvisti mēģina uzlūkot vēsturi kā likumsakarīgu procesu, pētīt kompleksi sociāli ekonomiskās attiecības un kultūras parādības. Vēstures laikmeti atšķiras pēc sabiedrības psiholoģijas stadijām. Pozitīvisti nepieņēma materiālistisku vēstures izpratni. Pasludina to par vienpusēju, vairākums konfrontēja ar marksismu, daļa bija gatavi pieņemt atsevišķas tā atziņas.

Ar laiku pozitīvisms sazarojās un evolucionēja atšķirīgi — britu, vācu, franču, krievu skolas utt.