Marksisms

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Markss un Engelss

Marksisms ir filosofiski-politiski uzskati, kas sakņojās Kārļa Marksa (1818-1883) un Fridriha Engelsa (1820-1895) sociālekonomikas un vēstures teorijās:

  • filozofiskais marksisms - dialektiskais materiālisms un uz tā pamata izveidotais vēstures procesa skaidrojums: vēsturiskais materiālisms
  • zinātniskās koncepcijas - ekonomikā, socioloģijā, politoloģijā
  • ideoloģija - koncepcija par tirgus ekonomikas sociālo netaisnīgumu, šķiru cīņu un revolūcijas nepieciešamību
  • komunisms
  • sociāldemokrātija

Klasiskais marksisms[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Definēt ko vienu kā "marksismu" praktiski nav iespējams. Arī paša Marksa, kā jebkura zinātnieka, uzskati viņa dzīves laikā mainījās, mainoties apstākļiem un paša zinātnieka zināšanu līmenim. Gluži tāpat arī pēc viņa nāves Marksa idejas un koncepcijas tika attīstītas tālāk, dažādi tās interpretējot.

Marksisms vispirms ir materiālisms (esamības—apziņas attiecības). Marksisms ir mācība, kurā ir ekonomisko jautājumu primaritāte, materiālo vērtību ražošanas veidam ir noteicošā loma. Līdz marksismam ražošanas sfēra filozofiem bija tikai attālināts fons citu attiecību pētīšanā.

Marksa un Engelsa uzskatus ietekmēja 3 lietas:

  • Vācu klasiskā filozofija, īpaši Hēgeļa dialektiskā metode (pilsoniska sabiedrība, kustības tiešs avots, pretrunu vienotība un cīņa)
  • Britu klasiskā politekonomija. Ā.Smits, D.Rikardo — par ražošanas lomu sabiedrībā. No Smita aizgūta ideja par tirgus pašregulējošo mehānismu un brīvā tirdzniecība kā ieguvums visiem. No D.Rikardo — par ienākumu sadali starp 3 slāņiem — zemes īpašnieku, strādnieku un kapitālistu. Aktualizē zemes rentes lomu īpašniekam, strādnieku algu un to, no kā dzīvo kapitālists.
  • Franču utopisms: Sensimons, Furjē, Ovens. Idejas par vienlīdzību. Markss un Engelss balstījās uz ražošanas attīstības līmeni katrā civilizācijā, izveidoja dialektisko materiālismu, ko konsekventi attiecinot uz sabiedrības parādībām, nosauca par vēsturisko materiālismu.

Sabiedrības materiālā puse veido sabiedrības attiecību skeletu un ir visu citu, arī sociālo, izmaiņu bāze. Vadoties no šīs atziņas, vēstures daudzfaktoru plūsmā marksismā tiek atrastas daudzfaktoru iezīmes, atbilstoša noteiktam ražošanas veidam, ko noformulē ar apzīmējumu „sabiedrības ekonomiskā formācija”. Sabiedriski ekonomiskā formācija ir vēsturiski noteikta pakāpe cilvēku sabiedrības attīstībā — sabiedrībai attiecīgajā vēsturiskās attīstības pakāpē raksturīgs ekonomisko attiecību kopums. Katrai materiālajai bāzei esot sava sociālā virsbūve.

Vēsturē sabiedrībai 5 formācijas:

  • pirmatnējās kopienas iekārta, balstīta uz striktu sociālo hierarhiju un ierobežojumiem
  • uz privāto īpašumu un svešu darba ekspluatāciju balstīta verdzības forma
  • feodālā iekārta, balstīta uz savstarpējo atkarību un kārtu pakļautību hierarhijai
  • kapitālistiskā iekārta, balstīta uz nesaudzīgu algotā darbaspēka ekspluatāciju
  • nākotnes — komunistiskā formācija — bezšķiru sabiedrība.

Vecās formācijas esot pilnas neatrisināmām pretrunām. Antagonistiskas pretrunas veido iepriekš noteiktu nākotnes progresu, formācijas uzvar ar revolūciju, augstāks darba ražīgums. Koncepcija ietvēra sabiedrības attīstības procesa pretrunīgumu, attīstības lēcienveidīgumu, pārrāvumus, pat regresu.

Par vēsturiskā procesa izšķiroši spēku tika atzītas tautas masas. Formulēja šķiru izcelšanos, konkretizēja ar sabiedriskā darba dalīšanu. Šķiru pazīmes pie noteiktām ražošanas attīstības fāzēm. Jebkurš konflikts vēsturē ir tikai šķirisko interešu un pretrunu atspoguļojums. Šķiru cīņas teorija pēc nozīmes pielīdzināja enerģijas nezūdamības likumam.

Revolucionāri apvērsumi likvidē vecās attiecības un iedibina jaunas. Revolūcijas uzskatīja par vēstures svarīgākajiem notikumiem, vēstures progresa paātrinātājas. „Revolūcijas ir vēstures lokomotīve”. Savukārt galvenais virzītājs spēks vēsturē ir proletariāts. Sevi atbrīvojot, proletariāts iznīcinās pašus ekspluatācijas pamatus. Šķiru cīna neizbēgami noved pie proletariāta diktatūras kā pārejas laika formas (parējot uz bezšķiru sabiedrību).

Rietumu marksisms[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rietumu marksisms ir jēdziens, ko lieto, lai apzīmētu lielo marksisma teorētiķu daudzumu Eiropā, kā arī Ziemeļamerikā, nošķirot to no PSRS u.c. t.s. komunistiskā bloka valstīs dominējošās ideoloģijas.

Rietumu Marksisma skolas:[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Strukturālais marksisms (Structural Marxism) ir marksisma novirziens, kurš galvenokārt balstās uz franču teorētiķa Luisa Altusera (Louis Althusser ) un viņa skolēnu darbiem. Tas bija ietekmīgākais marksisma paveids Francijā 1960. gados un 1970. gados, kā arī ietekmēja filozofus un sociologus ārpus Francijas robežām 1970. gados.
  • Neomarksisms (Neo—Marxism) ir marksisma skola, kura savu darbību sāka 20. gadsimtā un pievērsās Kārļa Marksa darbiem, kuri tika sarakstīti pirms Engelsa ietekmes. Tie galvenokārt atspoguļoja ideālismu, nevis materiālismu. Tie lielākā mērā noraidīja ekonomisko determinismu un vairāk atbalstīja liberālismu. Neomarksisms pieņem un saprot Maksa Vēbera (Max Weber) teoriju par sociālo nevienlīdzību, kuru ietekmē tādas lietas kā vara, bagātība un status.
  • Frankfurtes skola (The Frankfurt School) ir marksisma skola, kurā apskata neo — Marksisma sociālās teorijas, pētījumus un filozofiju. Šī skola parādījās Sociālo Pētījumu institūtā Frankfurtes Universitātē Vācijā ( Institute for Social Reaserch af the University of Frankfurt in Germany ). Jēdziens „Frankfurtes skola” radās, lai apzīmētu teorētiķus un domātājus, kas ietekmējušies vai ir saistīti ar šo Sociālo Pētījumu institūtu. Tomēr Frankfurtes skolas galvenie domātāji un teorētiķi nekad nav lietojuši šo jēdzienu, lai sevi raksturotu.
  • Kulturmarksisms (Cultural Marxism) ir marksisma novirziens, kurš akcentē mākslas, teātra, filmu un citu kulturālu pasākumu lomu sabiedrībā. To var lietot, kā politiskās analīzes formu. Kulturālais Marksisms parādījās 1920. gados, un bija populārs Frankfurtes skolā, bet vēlāk tā modeli pārņēma arī Mūsdienu Kultūras studijas centrs Birmingemā Anglijā (Centre for Contemporary Cultural Sudies in Birmingham, England).
  • Analītiskais marksisms (Analytical Marxism) pēta marksismu, kas bija radies starp angliski runājošiem filozofiem un sociālajiem zinātniekiem ap 1980. gadiem. Tas galvenokārt tika asociēts ar Septembra grupas akadēmiķiem ( September Group of academics ), kurus tā sauca, jo viņi satikās katru gadu dažādās vietās septembra mēnesī, lai pārrunātu kopīgās intereses.
  • Marksistiskais humānisms (Marxist humanism) ir marksisma novirziens, kas galvenokārt savu uzmanību velta Kārļa Marksa agrajiem darbiem, īpaši pētot "Ekonomikas un filozofijas manuskriptus", kurā Markss apskata savu atsvešinātības teoriju. To šī marksisma veida piekritēji pret stāda Kārļa Marksa vēlākajiem darbiem, kuros vairāk tiek apskatītas kapitālisma sabiedrības struktūras un koncepcijas. Tā bija pretēja marksisma skola Luisam Altuseram, kurš bija antihumānists.
  • Postmarksisms (Post Marxism) pārstāv tās sociālās teorijas un teorētiķus un filozofus, kuri savus darbus ir veidojuši uz Kārļa Marksa un Marksistu pētījumu pamatiem, tomēr neietilpts marksisma kategorijā. Tas sākas ar Marksisma pamatiem, tomēr savos pētījumos novirzās no tiem, savos pētījumos iekļaujos citus faktorus.
  • Marksisma feminisms (Marxist Feminism) ir feminisma paveids, kurš galvenokārt uzmanību pievēršas kapitālisma pārveidošanai tā, lai tajā varētu pastāvēt brīva sieviete. Marksiskais feminisms uzstāj, ka kapitālisms uztur ekonomisko nevienlīdzību, politisko apmulsumu un neveselīgas sociālās attiecības starp vīrieti un sievieti, tādejādi veicinot sieviešu diskrimināciju.

Ievērojami Rietumu marksisma pārstāvji[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Georgs Lukačs ( Georg Lukacs ) bija Ungārijas marksists un Rietumu marksistu literatūras kritiķis, kurš bija dzimis 1885. gadā. Viņa galvenais darbs ir „Vēsture un šķiru apziņa” ( History and Class Consciousness ), kas tika pirmoreiz publicēts 1923. gadā. Lūkas nomira 1971. gadā.
  • Karls Krošs ( Karls Krosch ) piedzima netālu no Hamburgas 1886. gadā. Krošs uzskatīja, ka marksisms zaudē savas teorijas vērtību un tiek vulgarizēts ar vairāku soliāco organizāciju palīdzību. Savu labāko darbu „Marksisms un filozofija” ( Marxism and Philosphy) Krošs veltīja, lai atjaunotu marksisma vēsturisko raksturu. Karls Krošs nomira 1961. gadā.
  • Antonio Gramši ( Antonio Gramsci ) dzīvoja no 1891. gada līdz 1937. gadam un bija itāļu rakstnieks, politiķis un politiskais teorētiķis. Viņš bija viens no Itāļu komunistiskās partijas dibinātāj biedriem. Gramsi bija viens no vadošajiem Marksisma piekritējiem, kamēr viņš sēdēja cietuma, Gramsi sarakstīja 30 piezīmju grāmatiņas ar vairāk nekā 3000 lapaspusēm.
  • Luiss Altusers ( Louis Althusser ) dzīvoja no 1918. gada līdz 1990. gadam un bija strukturālais marksists. Altusera domas bija ļoti līdzīgas Gramšī uzskatiem.
  • Herberts Markūze ( Herbert Marcuse ) dzīvoja no 1989. gada līdz 1979. gadam. Viņš bija Amerikas vāciešu filozofs un ebreju izcelsmes sociologs, kā arī Frankfurtes skolas pārstāvis.
  • Žans Pols Sartrs
  • Vilhelms Raihs
  • Karls Manheims
  • Eduards Bernšteins
  • Karls Kautskis
  • Roza Luksemburga

Austrumu marksisms[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Realitātē tāda austrumu marksisma nav, taču šis apzīmējums dažkārt tiek lietots, lai nošķirtu no marksisma PSRS radīto marksisma-ļeņinisma ideoloģiju un Ķīnā valdošo maoisma ideoloģiju.

Mēģinājumi marksisma ideālus realizēt politiskajā praksē[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Kārļa Marksa nāves 1883. gadā daudzas politiskās grupas un partijas visā pasaulē pārņēma daudzas marksisma atziņas, kā teorētisko bāzi savās politiskajās darbībās, kas bieži izvērtās dramatiski atšķirīgas un konfliktējošas ar marksisma principiem. Viens no pirmajiem galvenajiem politiskajiem notikumiem bija dalīšanās reformistos, kuri pieņēma, ka pāreja uz sociālismu var notikt ar pastāvošās buržuāzijas ierobežošanu, un komunistos, kuri uzskatīja, ka pāreja uz sociālu sabiedrību ir iespējama tikai ar revolūcijas palīdzību, tā jāveic pret kapitālismu valstī.

Reformistu marksisms, vēlāk zināms kā sociāldemokrātija, dominēja lielākajā daļā valstu partiju, šīs partijas jau pirms 2. Pasaules kara izveidoja valdības (Zviedrija, Francija). Šī marksistu šķelšanās un komunistiskā Oktobra revolūcija Krievijā deva stimulu komunisma atbalstītājiem izveidot savas partijas.

Pasaulē vēl joprojām ir valstis, kurās pastāv vairak vai mazāk izteiktās padomju tipa iekārtas, tās ir: Angola, Kuba, Vjetnama, Ziemeļkoreja. 20. gadsimtā bija daudz valstu, kurās šāda iekārta pastāvēja, tomēr šobrīd nepastāv šīs valstis: Čehoslovākija, Austrumvācija, Padomju Savienība, Dienvidslāvija vai arī tajās mainījās iekārta (Polija, Rumānija). Marksistu politiskās partijas un kustības zaudē savu nozīmi un aktualitāti kopš Padomju Savienības pastāvēšanas beigām, izņemot varbūt vienīgi Nepālu.

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]