Radioaktivitāte

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Radioaktivitāte (no latīņu radiare - izstarot un activus - aktīvs, darbīgs) — dažu atomu kodolu spēja pašiem no sevis sabrukt, kā rezultātā veidojas jauni, atšķirīgi kodoli (vai arī mainās kodola iekšējā enerģija). Pastāv divi galvenie radioaktīvās sabrukšanas veidi: alfa sabrukšana un beta sabrukšana. Dažiem smago elementu kodoliem piemīt spēja spontāni dalīties (sk. kodolu dalīšanās). Alfa sabrukšanas procesā kodols izmet pozitīvi lādētu alfa daļiņu (hēlija atoma kodolu). Šis sabrukšanas veids ir raksturīgs smagajiem elementiem, un to bieži pavada gamma starojums. Beta sabrukšanas procesā radioaktīvais kodols izstaro beta daļiņu (elektronu vai pozitronu). Dabisko izotopu (rādija, polonija, urāna, torija un citu) radioaktivitāti sauc par dabisko. Dažādu kodolreakciju rezultātā mākslīgi iegūto izotopu radioaktivitāti sauc par mākslīgu radioaktivitāti.