Reljefs

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Pasaules reljefa karte

Reljefs ir sauszemes, jūru un okeānu dibenu virsmas nelīdzenumu kopums, kuri ir dažādi pēc izmēra, izcelsmes, vecuma un attīstības vēstures.

Liela mēroga topogrāfiskajās kartēs reljefu attēlo ar horizontāļu, konkrētu virsmas punktu augstumu un citu zīmju un līniju palīdzību. Maza mēroga topogrāfiskajās vai fizioģeogrāfiskajās kartēs reljefu attālo ar krāsām, kur zaļa krāsa apzīmē mazu augstumu virs jūras līmeņa (parasti 0 - 200 m vai 200 - 1000 m), ar dzeltenu krāsu apzīmē augstienes vai neliela augstuma kalnu grēdas (līdz 2000 m augstas), un ar oranžu un brūnu krāsu apzīmē augstas kalnu grēdas ar absolūto augstumu virs 2000 vai 5000 m virs jūras līmeņa.

Reljefa formas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jebkuru fiziski ģeogrāfisko rajonu veido vairāku taksonomisko pakāpju dabas kompleksi. Vismazākā - elementārā pakāpe ir ģeogrāfiskā facija. Tā atbilst nelielai platībai, kuras robežās atsevišķi dabas apstākļi praktiski ir vienveidīgi: facija aptver vienu reljefa elementu jeb vienādu novietojumu uz reljefa (piemēram, paugura virsotni, pret noteiktu debesspusi vērstu nogāzi, nogāzes piekāji utt.) vai tā daļu ar vienādu augsnes cilmiežu veidu. Dabiskos apstākļos, piemēram, mežā, facijas robežās ir vienveidīgi mitruma un mikroklimatiskie apstākļi, viens augsnes veids utt., kā arī noteikts organismu grupējums - biocenoze.

Noteiktā klimatiskā apgabalā parasti atkārtojas līdzīgas facijas, kas veido noteiktus faciju tipus. Latvijas apstākļos tādi ir mežu un purvu tipi.

Ģeogrāfiskās facijas cieši saistās cita ar citu augstāku pakāpju kompleksos. Visu šo kompleksu veidošanā galvenā nozīme ir reljefa formām un to sakopojumiem. Nākamā taksonomiskā vienība - savrupiene aptver veselas izliektas vai ieliektas reljefa formas, piemēram, atsevišķu pauguru, ieplaku, ielejas nogāzi, terasi vai palieni. Šīs formas robežās augsnes cilmieži var būt atšķirīgi. Vienas savrupienes robežās ir radniecīgi virsas noteces apstākļi, mitruma režīms un no reljefa atkarīgās mikroklimata īpašības. Sakarā ar to noteiktām savrupienēm atbilst arī noteikts nogāžu procesu (virsas erozijas, noslīdeņu, nobrukumu) virziens, piemēram, pastiprināta augšņu erozija vai sanešu uzkrāšanās.

Savrupienes klasificē vispirms pēc to mitruma režīma un nogāžu procesu izpausmes. No teiktā kļūst skaidrs, ka savrupieņu izdalīšanai un raksturošanai ir liela praktiska nozīme - pa savrupienēm un to tipiem krasi mainās gan pašreizējais zemes izmantošanas raksturs (vispirms - zemes izmantošanas veidu izvietojums), gan arī optimālo agrotehnisko un melioratīvo pasākumu sistēma.

Trešā ģeogrāfisko kompleksu pakāpe - vietiene aptver pēc reljefa izcelsmes vienotu grupējumu, kam atbilst noteikts reljefa saposmojums un augsnes cilmiežu izvietojums. Vietieņu piemēri - morēnu vai kēmu sīkpauguraine, fluvioglaciāls lielpaugurs vai plakanvirsas pacēlums, kāpu grēda, sīki viļņots smiltāja līdzenums, viendabīgs upes ielejas posms vai neliela ieleja. Katrai vietienei atbilst ne tikvien zimāns dabisko īpašību, bet arī noteikts to saimnieciskās nozīmes sadalījums jeb "spektrs".

Vietienes savukārt tiek grupētas lielākās vienībās - ģeogrāfiskajos apvidos. Apvidiem atbilst noteiktas reljefa ģenētisko veidu vai arī mitruma apstākļu kombinācijas, kas aptver plašākas teritorijas, piemēram, plaši purvu masīvi ar nepārpurvotu pacēlumu salām, no atšķirīgiem posmiem sastāvošas upju ielejas, salikta rakstura pauguraines vai viļņoti līdzenumi, augstieņu nogāžu joslas vai pacēlumu grēdas uz augstieņu virsas utt.

Noteiktu apvidu kopumi veido nākamo taksonomisko vienību - fiziski ģeogrāfisko rajonu (augstieni vai zemieni). Rajonēšanā reizēm rodas nepieciešamība sadalīt rajona teritoriju lielās specifiska rakstura daļās - no noteiktiem apvidiem sastāvošos apakšrajonos.

Latvijas teritorijā, neskaitot upju ielejas, izdala trīs galvenos reljefa saposmojuma veidus.

Līdzenumiem raksturīga līdzena virsa, kas reizēm var būt arī nolaidena vai ar lēzeniem, plašiem paaugstinājumiem un pazeminājumiem. Virsas noteces apstākļi līdzenumos ir vienveidīgi, tie mainās atkarībā no vispārīgā virsas slīpuma, upju ieleju attīstības pakāpes un virskārtas iežu rakstura. Tāpēc līdzenumi var būt labi drenēti (piemēram, Zemgales līdzenuma pieupju joslas) vai vienlaidus pārpurvoti (Lubāna līdzenuma klāni). Līdzenumos var mainīties augsnes cilmieži un pārējie dabas apstākļi, taču raksturīgi, ka atšķirīgie dabas kompleksi līdzenumos parasti aizņem plašas teritorijas. Gandrīz visi Latvijas līdzenumi veidojušies ledāja kušanas ūdeņu ezeru nogulumu rajonos.

Viļņotajos līdzenumos viļņveidā mijas labi izteikti lēzeni pacēlumi ar pazeminājumiem. Šis reljefa ritms lielā mērā nosaka virsas noteci un arī citu dabas apstākļu izvietojumu. Pacēlumu virsa un nogāzes ir vienmēr labi drenētas, tāpēc, ja vien augsnes cilmieži nav nabadzīgi ar augu barības vielām, tie ir labi piemēroti izmantošanai lauksaimniecībā. Mitruma apstākļi ieplakās var mainīties atkarībā no vispārīgā virsas slīpuma un ieleju attīstības pakāpes; sevišķi labi tie ir viļņotajos līdzenumos, uz lēzenām augstieņu nogāzēm vai gar dziļām upju ielejām. Pēc reljefa izcelsmes Latvijā visizplatītākie ir morēnu viļņotie līdzenumi. Visraksturīgākie tie ir zemieņu rajonos, taču nelielās platībās sastopami arī augstienēs.

Paugurainēm raksturīgs stipri saposmots reljefs, vairāk vai mazāk stāvas nogāzes, kur noris intensīvi nogāžu procesi. Tādējādi pauguru virsotnēs un nogāzēs tekošo ūdeņu darbības un augsnes apstrādāšanas rezultātā augsnes sega ir nonesta, erodēta. Augsnes saneši uzkrājas nogāžu piekājēs, kur tie veido terasēm līdzīgas noaru kāpes. Šo kāpju augstums ilgstoši kultivtās vietās Latvijā sasniedz 2 - 3 m. Saneši klāj arī starppauguru ieplakas, nereti apberot ieplakās izveidojušos kūdru. Starp pauguriem un ieplakām ir lielas atšķirības ne vien augsnes īpašībās, bet arī mitruma režīmā un mikroklimatiskajos apstākļos. Bez tam paugurainēm raksturīgs arī ļoti raibs dažādu augsnes cilmiežu izvietojums. Šo apstākļu dēļ paugurainēs visi dabas apstākļi, kā arī zemes izmantošanas veidi ir sadrumstaloti.