Salaspils akmens galva
Koordinātas: 56°56′4″N 24°6′15″E / 56.93444°N 24.10417°E
Salaspils akmens galva ir akmens skulptūra, kas atgādina cilvēka seju. Pirmo reizi atrasta Salaspils apkārtnē 1851. gadā. 19. gadsimta nogalē akmens galva tika pazaudēta, līdz 2000. gadā tā tika atrakta Rīgas Doma pagalmā. 2003. gadā Līvu laukumā tika uzstādīts trīs reizes lielāks akmens sejas atveidojums. Pašreiz Salaspils akmens galva atrodas Doma baznīcas Krusta ejā.[1]
Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Akmens galva tika atrasta 1851. vai 1852. gada nogalē tīrumā, pie pasta ceļa starp Salaspili un Ikšķili. Vēlāk tā pārdota Rīgas akmeņkalim P. Hākem, kurš par neparasto akmeni paziņoja rātskungam A. Berholcam un K. Bornhauptam, Himzeļa muzeja inspektoram.[1] Pirms ziņošanas Hāks bija jau nolīdzinājis daļu akmens galvas augšdaļas, gatavojot akmeni pārveidot kā kapakmeņa pamatni.[2] Abu kungu pārraudzībā akmens tika attīrīts no sūnām un ķērpjiem, pēc tam uzmērīts — augstums sasniedza 93 cm, platums — 85,5 cm, biezums — 65,5 cm, bet svars bija 1906 krievu mārciņas jeb 780 kg.[3] Akmens atgādināja cilvēka seju — akmenī bija iegrebti izteiksmīgi sejas vaibsti, kā arī līnijas, kas atgādina matu cirtas. 1852. gada rudenī akmens galva tika nodota Himzeļa muzejam, kurā tā vēl atradās 1875. gadā, kad tika fotogrāfiski dokumentēta.[1] Akmens galva pazuda laika posmā starp 1875. un 1926. gadu, tolaik laikrakstā "Latvijas Saule" parādījās ziņas par akmens galvas nozušanu un pirmā fotoattēla publikācija. Līdz pat 2000. gadam akmens galva netika atrasta. Tiek spekulēts, ka tā aprakta Rīgas Doma pagalmā starp 1891. un 1894. gadu, kad pagalms tika ievērojami labiekārtots.[4]
Akmens galvu atrada 15 gadus ilgajos arheoloģiskajos izrakumos Rīgas Doma dārzā.[4] Akmens galvu atraka arheologa Andra Celmiņa vadībā 2000. gada rudenī. Pēc atkārtotas attīrīšanas atklājās, ka akmens profesionāli apstrādāts ar rūdītas dzelzs instrumentiem, bet tā datēšana ir problemātiska, jo kalums nav specifisks kādam laikmetam.[1] Nav arī zināms akmens skulptūras mērķis un tas, kas tajā attēlots. Ir pieņēmumi, ka tajā ir attēlots lībiešu elks vai arī jaunāks viltojums. Ir arī zināms, ka baltiem, Baltijas somiem un slāviem ir bijuši elka tēli, kas attēloti cilvēka galvas formā.[3]
Spekulācijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
2004. gadā Dobeles rajona Vellakroga kapos tika atraktas līdzīgas, lai gan mazāka izmēra un vienkāršāk veidotas akmens skulptūras. Vēlāk arī vairākos citos Latvijas kapos tika atrasti līdzīgi kalti krusta pamatakmeņi.[1] Zinātnieki nosūtīja ziņas Herdera institūtam Marburgā, Vācijā, kur glabājas liela daļa Doma muzeja materiālu, kurus baltvācieši repatriējoties aizveda uz Vāciju, bet no institūta saņemtajā informācijā nebija atrodamas jaunas, nozīmīgas ziņas par Salaspils akmens galvu.[2]
Latvijas dabas retumu fonda sniegtajā informācijā ir izteikts pieņēmums, ka akmens galva tika paslēpta "luterānismam raksturīgās neiecietības pret pagānisma izpausmēm dēļ", kā arī pastāv iespēja, ka akmens skulptūra izgatavota starp 16. un 18. gadsimtu, kad Latvijā vēl tika gatavoti pagāniskie elktēli un luterāņu baznīcas sankcijas būtu iemesls tēla aprakšanai Salaspils tīrumā.[4]
Dabas pētnieks Guntis Eniņš savā 2015. gada grāmatā "Nezināmā Latvija" izsaka pieņēmumus, ka akmeņkalis P. Hāks "izspēlēja joku" ar zinātniekiem, izmantojot kapakmeņu kalšanas tehnikas — riņkus, viļnojumus un cilpojumus —, lai izkaltu cilvēka seju. 19. gadsimta baltvāciešu starpā bija interese par latviešu un citu tuvējās apkārtnes tautu etnogrāfiju.[1] Daudzi krāja senās priekšmetu kolekcijas, kā arī vairāki vācu baroni lika radīt viltotus senos priekšmetus savām vajadzībām, piemēram, Liezēres muižas barons lika izkalt rūnakmeni, ar kuru rotāt muižas apkārtni. Kļūdas pēc Liezēres rūnakmenī tika iekaltas divu nesavienojamu laikmetu rūnas, kas arī vēlāk palīdzēja atklāt viltojumu.[5]
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 1,5 Guntis Eniņš. Nezināmā Latvija. Rīga : Lauku Avīze, 2015. 110.—113. lpp. ISBN 978-9934-15-079-1.
- ↑ 2,0 2,1 "Vācijā skopas ziņas par Doma dārzā atrakto akmens galvu" laikraksts "Diena", 2000. gada 17. oktobris
- ↑ 3,0 3,1 Salaspils akmens galva Arhivēts 2016. gada 29. februārī, Wayback Machine vietnē. ancientsites.eu
- ↑ 4,0 4,1 4,2 Kultūrvēsturiskais piemineklis:Salaspils akmens galva Arhivēts 2009. gada 15. jūlijā, Wayback Machine vietnē., dabasretumi.lv, Dabas retumu krātuve
- ↑ Guntis Eniņš. Nezināmā Latvija. Rīga : Lauku Avīze, 2015. 108. lpp. ISBN 978-9934-15-079-1.