Balti

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Balti ap 13.gs.svg

Balti ir indoeiropiešu tautu grupa - latvieši un lietuvieši - kas runā baltu valodās, kas pieder pie indoeiropiešu valodu saimes. Mūsdienās galvenokārt apdzīvo Baltijas jūras austrumu piekrasti.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Galveno indoeiropiešu valodu grupu izplatība 1.tūkstošgades vidū m.ē. Baltu un slāvu valodu areāls gaiši brūnā krāsā, indoirāņu valodas - sarkanā, ģermāņu valodas - violetā, ķeltu valodas - zaļā, latīņu valodas - zilā, grieķu valodas - dzeltenā, pārējās - brūnā krāsā.
Galveno indoeiropiešu valodu grupu izplatība 1.tūkstošgades vidū p.m.ē. Baltu valodu areāls gaiši brūnā krāsā, indoirāņu valodas - sarkanā, ģermāņu valodas - violetā, ķeltu valodas - zaļā, latīņu valodas - zilā, grieķu valodas - dzeltenā, pārējās - brūnā krāsā.

Pirmo reizi Eiropā balti - neolīta kaujas cirvju, auklas keramikas kultūras un zemkopības nesēji - ienāk no austrumiem gar Kaspijas jūras austrumu piekrasti Dņepras baseinā aptuveni 8. gadu tūkstotī p.m.ē. Tad balti ir stipri pavirzījušies līdz Volgas un Okas upju baseiniem, kā arī mūsdienu Baltkrievijas teritorijā, par to liecina šajās teritorijās saglabājies liels baltu hidronīmu skaits, un no šīm teritorijām aptuveni pirms 4500 gadiem (2500 gadi p.m.ē.) baltu ciltis ienāca Baltijā.[1] Baltu pirmdzimtene nav zināma, pastāv vairākas vienlīdz ticamas versijas.

Vadoties pēc arheoloģiskajiem izrakumiem, un arī pēc baltiešu gēnu izplatības, baltu apdzīvotā teritorija aizvēsturiskajos laikos bija sešreiz lielāka nekā lietuviešu un latviešu apdzīvotie apgabali mūsdienās[2]. Seno baltu cilšu izplatības noteikšanas pamatavoti ir baltiskie hidronīmi (ūdenstilpju un ūdensteču nosaukumi) un vēstures avotos minētie cilšu nosaukumi. Bez tiem nebūtu iespējams runāt par baltu zemēm tagadējā Austrumvācijā, Ziemeļpolijā, Baltkrievijā un Viduskrievijā. Bez tam, baltu izplatību senatnē pamato ar t.s. 'LWB' gēna, kas raksturīgs tikai baltiem, izplatību, kurš visaugstākais tas ir Latvijā un Lietuvā - 6%. Uz visām pusēm no mūsdienu baltu tautu apdzīvotā areāla šis procents pakāpeniski dilst: Igaunijā ir 3%, Vologdā Krievijā - 2%, Somijā - nesasniedz 2%, Zviedrijā - līdz 1% un tā jau līdz nullei. Bez tam baltiem izteikti raksturīga Y hromosomas haplo grupa.[1]

Baltu kultūras augšupejas un uzplaukuma laiki pieder pie aizvēstures. Baltu cilšu ienākšana Latvijas teritorijā turpinājās visu bronzas laikmetu. Pēc baltu-slāvu valodas hipotēzes aizstāvjiem - baltu un slāvu valodām ir ne tikai kopīga pirmvaloda, bet tās atkārtoti ir mijiedarbojušās vēstures gaitā. Krievu arheologs Vladimirs Toporovs apgalvoja, ka slāvu valodas izdalījušās no kopējās baltu valodu saimes. Vēsturiskajos laikos, t.i., mūsu ērā, baltus malējos apgabalos asimilēja kaimiņi, saglabājās tikai vidusbalti - lietuvieši un latvieši.

13. gadsimtā pastāvēja šādas baltu sentautas: senprūši (t.sk. sembi), jātvingi (saukti arī - sudāvi, iespējams, prūšu dialekts), aukštaiši, žemaiši, zemgaļi, latgaļi, kurši, sēļi, skalvji, galindi.

Aptuvenais Auklas keramikas kultūras izplatības areāls (Corded Ware) 3. gadu tūkstotī p.m.ē.

Baltu sentautas, kuras piedalījas lietuviešu etnoģenēzē:

Baltu sentautas, kuras piedalījas latviešu etnoģenēzē:

Baltu sentautas, kuras nepiedalījās lietuviešu un latviešu etnoģenēzē:

Mūsdienās baltiem pastāv divi dialekti - žemaišu (Lietuvā) un augšzemnieku (Latvijā). Ir arī kursenieku dialekts (kuršu kāpās), kurā runā vairs tikai daži indivīdi.

Atsauces un piezīmes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]