Saljut-4

	Saljut-4; Салют-4
	; Saljut ar kosmosa kuģi Sojuz
KA veids	Orbitālā stacija
Organizācija:	PSRS
Starts	26.12.1974. 04:15:00 UTC
Starta vieta	Baikonura, PSRS 81 / 24
Nesējraķete	Proton-K
Beigu datums	03.02.1977.
NSSDC ID	1974-104A
SCN	07591
Masa	18 210 kg
Orbītas elementi
Centr. ķermenis	Zeme
Orbītas veids	LEO
Slīpums	51,6 °
Apogejs	355 km
Perigejs	343 km
	Programma Saljut
Kosmos-557 (DOS-3) Saljut-3 (OPS-2)	Saljut-6 (DOS-5) Saljut-5 (OPS-3)

Saljut-4 (krievu: Салют-4) jeb DOS-4 bija PSRS civilā DOS sērijas orbitālā stacija. Saljut-4 orbītā tika palaista 1974. gada 26. decembrī. Stacijā uzturējās divas apkalpes (Sojuz-17 un Sojuz-18); Sojuz-18a starts tika pārtraukts nesējraķetes avārijas dēļ. Bezpilota kuģis Sojuz-20 pievienots pie stacijas pavadīja trīs mēnešus, pierādot sistēmas ilglaicīgu darbību. Saljut-4 no orbītas novadīja 1977. gada 2. februārī.

Konstrukcijas uzlabojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Saljut-4 būtībā bija DOS 3 (Kosmos-557) kopija. DOS-3 un DOS-4 tika būtiski pārveidota salīdzinājumā ar pirmajām divām DOS stacijām (Saljut-1 jeb DOS-1 un DOS-2). Tai bija uzstādīti trīs lieli saules bateriju paneļi (atšķirībā no iepriekšējo četriem Sojuz kosmosa kuģa paneļiem), katrs no tiem bija autonomi orientējams pret Sauli. Bija izstrādāta īpaši ekonomiska orientēšanas sistēma. Pirmo reizi bija uzstādīta borta navigācijas sistēma Delta. kas kosmonautiem ļāva patstāvīgi noteikt un prognozēt orbītas lidojuma parametrus. Jaunums bija arī ūdens reģenerācijas sistēma.^[1] Salīdzinot ar Saljut-1, Saljut-4 bija aprīkota ar bagātīgu zinātnisko instrumentu klāstu.

Lidojuma gaita[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

DOS-4 tika palaista 1971. gada 19. aprīlī 01:40:00 UTC ar nesējraķeti Proton-K no Baikonuras kosmodroma. Pēc atdalīšanās no raķetes stacija bija orbītā 177 × 211 km 51,6° slīpumā. Kad stacija orbītu (200 × 210 km) sasniedza ar saviem dzinējiem, to oficiāli nodēvēja par Saljut-4.

Pirmā ekspedīcija uz staciju ar kosmosa kuģi Sojuz-17 startēja 1975. gada 10. janvārī (apkalpe: Aleksejs Gubarevs un Georgijs Grečko). 12. janvārī kuģis saslēdzās ar Saljut-4. Apkalpe stacijā pavadīja 28 dienas. Astrofizikas novērojumi bija galvenā lidojuma sastāvdaļa; stacijas saules teleskops tika aktivizēts 16. janvārī. Apkalpe vēlāk atklāja, ka teleskopa galvenais spogulis tika sabojāts tiešas saules gaismas iedarbības rezultātā, jo nedarbojās tēmēšanas sistēma. 3. februārī kosmonautiem izdevās salabot teleskopu un viņi izstrādāja veidu, kā tēmēt to, izmantojot stetoskopu, hronometru un trokšņus, ko kustīgais spogulis rada tā korpusā. 9. februārī kosmosa kuģis atstāja staciju

Otrā ekspedīcija uz Saljut-4 startēja 1975. gada 5. aprīlī ar kosmosa kuģi ko vēlāk nosauca par Sojuz-18A jeb Sojuz-18-1 (apkalpe: Vasilijs Lazarevs un Oļegs Makarovs). Nesējraķetes trešā pakāpes kļūmes dēļ raķete avarēja, un automātiski tika iedarbināta kosmosa kuģa nolaižamā aparāta glābšanas sistēma. Kapsula veica suborbitālu lidojumu, un nolaidās Gornoaltajskas apvidū kalnos.

Nākamā ekspedīcija uz staciju tika palaista 1975. gada 24. maijā ar kosmosa kuģi Sojuz-18 (apkalpe: Pjotrs Kļimuks un Vitālijs Sevastjanovs). 26. maijā kuģis saslēdzās ar staciju. Apkalpe pavadīja stacijā 61 dienu. Kosmosa kuģis uz zemes atgriezās 26. jūlijā.

1975. gada 17. novembrī tika palaists bezpilota kosmosa kuģi Sojuz-20, kas ar staciju saslēdzās 19. novembrī. Šajā lidojumā bija jāpārbauda kosmosa kuģa spēja stacijā pavadīt 90 dienas (sākotnēji paredzēto 60 dienu vietā), ko tas arī veiksmīgi pierādīja. 1976. gada 16. februārī tas atgriezās uz zemes.

1977. gada 2. februārī Saljut-4 tika novadīts no orbītas, un 3. februārī tas sadega Zemes atmosfērā.