Sirds glikozīdi

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Sirds glikozīdi ir augu izcelsmes vielas (glikozīdi), kas rada izteiktu kardiotonisku darbību. Sirds glikozīdi veicina miokarda darbību, stimulējot ekonomiskāku un līdz ar to efektīvāku sirdsdarbību. Sirds glikozīdus izmanto sirds mazspējas ārstēšanā, kas biežāk attīstās išēmiskās sirds slimības fonā, pie dažādas etioloģijas miokarda infarkta un sirds ritma traucējumiem.[1]

Vēsture[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sirds glikozīdu vēsture sākas 1775. gadā, kad botāniķis Viljams Viterings aprakstījis gadījumu par sievieti, kura slimojusi ar hidropsu un atbrīvojās no tūskas un aizdusas, lietojot tinktūru uz uzpirkstītes bāzes.[2] Tad Viljams Viterings sācis pētīt uzpirkstītes ietekmi uz tūsku un aizdusu. Pētniecisko darbu rezultātā tika standartizēti uzpirkstītes lapu preparāti un dotas rekomendācijas par slimnieku atlasi ārstēšanai. Standartizācijas izejviela bija balts pulveris. Lietojot preparātus, netika ievērota piesardzība un biežu un izteiktu blakņu dēļ sirds glikozīdu lietošana tika aizliegta uz apmēram simts gadiem.[2]

No 19. gadsimta beigām tika sperti soļi cīņā pret intoksikācijas parādībām, tajā skaitā samazinot dozas. Taču netika atrastas drošas ārstnieciskas metodes, līdz ar to nebija skaidras preparātu lietošanas indikācijas. 19. gadsimta beigās ārstu lielākā daļa uzskatīja uzpirkstīti par diurētisko augu, citi — par diurētisko ar izteiktu vemšanu stimulējošu darbību. Tikai 20. gadsimtā tika atklāts uzpirkstītes pozitīvs inotropais efekts.[2]

Ķīmiskā struktūra[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tāpat kā visiem pārējiem glikozīdiem, sirds glikozīdu molekulas sastāv no divām daļām — ogļhidrāta daļas (cukurdaļas jeb glikona, kas bieži ir vienkārši glikoze) un aglikona. Sirds glikozīdu aglikoni ir ciklopentānperhidrofentantrēna atvasinājumi un pieder steroīdu klasei, kurai pieder arī citi savienojumi, ko ražo augi un dzīvnieki, piemēram D vitamīns, steroīdu saponīns, fitosterīni un holesterīni, žultsskābes, dzimumhormoni.[3]

Preparāti[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Galvenie sirds glikozīdu preparāti ir digoksīns, digitoksīns, deslanozīds, lanatozīds C, strofantīns K. Taču zināmi arī citi preparāti — ubaīns, metildigoksīns, korglikons, acetildigitoksīns,[4] adonizīds, scillorēns, kordihīds,[1] oleandrīns[5], konvallarīns, konvallamarīns[6], konvallotoksīns, cerebrīns,[7] tevetīni (indīgi sirds glikozīdi).

Klasifikācija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sirds glikozīdus iedala trīs grupās:[4]

  • polārie jeb hidrofilie — strofantīns K, korglikons, ubaīns. Tie slikti absorbējas (uzsūcas) no gremošanas trakta; izdalās vairāk ar nierēm; tie slikti savienojas ar olbaltumiem.
  • nepolārie jeb lipofilie — digitoksīns, acetildigitoksīns. Labi absorbējas gremošanas traktā; ātri savienojas ar olbaltumiem (albumīniem); nonāk aknās, ekskretējas ar žulti un reabsorbējas no gremošanas trakta; plazmā ir ar olbaltumvielām saistītā stāvoklī.
  • nosacīti polārie (daļēji lipofilie un daļēji hidrofilie) — digoksīns, lanatozīds C, metildigoksīns. No gremošanas trakta absorbējas uz 40-80 % procentiem; daļēji ekskretējas ar urīnu neizmainīti un daļēji metabolizējas aknās.
Vielas nosaukums (sinonīmi) Struktūrformula Auga nosaukums
Polārie jeb hidrofīlie
Strofantīns K (cimarīns) Cymarine.png Apocynum cannabinum, Apocynum venetum
Korglikons Maijpuķīte (Convallaria majalis)
Ubaīns (strofantīns G) Ouabain.png Strophanthus gratus un Acokanthera ouabaio
Nepolārie jeb lipofīlie
Digitoksīns Digitoxin.png Sarkanā uzpirkstīte (Digitalis purpurea)
Acetildigitoksīns Acetyldigitoxin.png Villainā uzpirkstīte (Digitalis lanata)
Nosacīti polārie
Digoksīns Digoxin structure.svg Villainā uzpirkstīte (Digitalis lanata)
Lanatozīds C (izolanīds) Lanatoside C.svg Villainā uzpirkstīte (Digitalis lanata)
Metildigoksīns (medigoksīns) Medigoxin.png Villainā uzpirkstīte (Digitalis lanata)

Darbības mehānisms[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Galvenais sirds glikozīdu efekts ir pozitīvs inotropais efekts, kas nozīmē, ka sirds saraušanās spēks palielinās.[4] Sirds glikozīdi kavē ATFāzes atkarīgo Na+-K+ sūkņu darbību miokardā, no kā Na+ uzkrājas šūnas iekšējā vidē, un palielinās apmaiņa starp Na+ un Ca2+. Intracelulāras Ca2+ koncentrācijas paaugstināšanās kardiomiocītos noved pie paātrinātas sirds saraušanās un līdz ar to palielinās tās izsviešanas frakcija.[4]

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 Харкевич Д.А. Фармакология: Учебник для вузов: Издание десятое / М.: ГЭОТАР-Медиа, 2010. - 908 с. ISBN 978-5-9704-1568-9
  2. 2,0 2,1 2,2 Кардиология: национальное руководство. / Беленков Ю. Н., Оганов Р. Г. - М.: ГЭОТАР-Медиа, 2007. - 1255 с. ISBN 978-5-9704-0913-8
  3. Сердечные гликозиды, общая характеристика.
  4. 4,0 4,1 4,2 4,3 Клиническая фармакология: нацилнальное руководство / под ред. Белоусова Ю. Б., Кукеса В. Г., Лепахина В. К., Петрова В. И. - М.: ГЭОТАР-Медиа, 2009. - 976 с. - (Серия "Национальные руководства"). ISBN 978-5-9704-0916-9
  5. Felth, J; Rickardson, L; Rosén, J; Wickström, M; Fryknäs, M; Lindskog, M; Bohlin, L; Gullbo, J (2009). Cytotoxic effects of cardiac glycosides in colon cancer cells, alone and in combination with standard chemotherapeutic drugs. Journal of Natural Products 72 (11): 1969–74. doi:10.1021/np900210m PMID 19894733.
  6. Materia Medica, General Therapeutics, and Pharmacy. The American Journal of the Medical Sciences 57 (114): 527–528. April 1869.
  7. Doering W, König E, Sturm W (1977). (nosaukums Vāciski) Digitalis intoxication: specifity and significance of cardiac and extracardiac symptoms. part I: Patients with digitalis-induced arrhythmias (tulkots angliski). Zeitschrift für Kardiologie, 66 (3): 121–128. PMID 857452.