Streiks

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Dānijas dzelzceļa darbinieku streiks (1992)

Streiks (angļu: strike)[1] ir darba ņēmēju un darba devēju interešu strīda risināšanas veids gadījumos, kad sarunu rezultātā nav bijis iespējams atrisināt strīdu, kas izpaužas kā uzņēmuma vai valsts iestāžu darbinieku brīvprātīga darba pilnīga vai daļēja pārtraukšana nolūkā panākt darba ņēmēju prasību izpildi.

Pirmie streiki tiek saistīti ar 16. — 18. gadsimtu (Itālijā jau ar 14. gadsimtu), kad preces sāka ražot manufaktūrās. Tobrīd tie lielākoties bija stihiski ekonomiski streiki. Tikai līdz ar industrializācijas procesiem 19. gadsimtā parādījās plašas strādnieku masas, kas ar streiku palīdzību varēja būtiski ietekmēt savu stāvokli. Turklāt paralēli norisinājās arodbiedrību, strādnieku organizāciju dzimšana, kas atstāja ievērojamu iespaidu uz strādnieku organizētību, politisko un sociālo aktivizēšanos. Lai arī sākumā pret streikiem cīnījās ar aizliegumiem, tomēr jau 19. gadsimtā lielākajās industriāli attīstītajās valstīs streiki tika leģitimizēti no valsts puses.[2]

Pirms streika norisinās sarunu process, kurā tiek mēģināts panākt risinājumu saspīlējumam. Ja netiek rasts atrisinājums strīdus situācijai, strādājošie var ķerties pie streika, lai panāktu savu prasību ievērošanu. Streika iemesli var būt dažādi — darba apstākļi, atalgojums, darbinieku atlaišanas u.c.[3]

Streiks varbūt vērsts ne tikai pret darba devēju, bet arī pret valsts politiku kādā nozarē, piemēram, kā protests pret algu samazinājumu valsts sektorā strādājošiem utml. Mūsdienās lielākoties streiku rīkotāji un organizētāji ir arodbiedrības. Arodbiedrības sankcionētus streikus sauc par "oficiāliem", kamēr spontāni radušos par "mežonīgajiem".[4] Streikot var ne tikai viena uzņēmuma, iestādes darbinieki, bet arī veselas nozares vai pat vairāku nozaru darbinieki. Pēdējo sauc par vispārējo streiku.

Darba devēji pret streiku var izmantot dažādus cīņas paņēmienus, kā piemēram, lokautu — uzņēmuma slēgšana vai būtiska ražošanas apjomu samazināšana, ko pavada algas samazināšana vai neizmaksāšana. Tā mērķis ir piespiest strādniekus pieņemt darba devēja izvirzītos noteikumus, respektīvi, to var raksturot kā darba "devēja streiku". Cits pazīstams paņēmiens ir algot streiklaužus, kas nav arodbiedrību biedri, un izvēlas strādāt streika laikā tādējādi sabotējot streikotāju mērķus.[4]

Analoģiski rīkojas strādnieki, kuri atkarībā no situācijas izmanto specifiskus cīņās paņēmienus.

  • Itāļu streiks jeb darbs pēc noteikumiem[5] — pedantiska, ļoti skrupuloza sekošana noteikumiem, kas noved pie ražošanas samazināšanās vai pat pilnīgas apstāšanās.
  • Sēdstreiks — darba ņēmēji neatstāj darbavietas.
  • Darba turpināšanas streiks — darbinieki turpina strādā, kad darba devējs vēlas slēgt ražošanu.
  • Solidaritātes streiks — streiks solidarizējoties ar savas vai pat citas nozares strādniekiem u.c.[4]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Svešvārdu vārdnīca. Rīga: Liesma, 1978. gads, 682. lpp.
  2. Latvijas padomju enciklopēdija. 9. sējums. Rīga: Galvenā enciklopēdiju redakcija.  306. lpp.
  3. Ekonomikas skaidrojošā vārdnīca. — R., Zinātne, 2000
  4. 4,0 4,1 4,2 Ideju vārdnīca. Rīga: Zvaigzne ABC, 1999. gads, 500. lpp.
  5. angļu: work-to-rule