Valentīns Skulme

Valentīns Skulme;
	Filmā "Teātris" (1978)
Dzimis	Valentīns Pāvils Skulme; 1922. gada 21. aprīlī; Rīga, Latvija
Miris	1989. gada 12. septembrī (67 gadu vecumā); Rīga, Latvijas PSR
Nodarbošanās	aktieris
Darbības gadi	1942 — 1989
Dzīvesbiedre	Rasma Roga; Ināra Skulme

Valentīns Pāvils Skulme (dzimis 1922. gada 21. aprīlī Rīgā, miris 1989. gada 12. septembrī Rīgā) bija latviešu teātra un kino aktieris. No 1942. gada - Dailes teātra aktieris. Latvijas PSR Nopelniem bagātais skatuves mākslinieks (1971). Viens no Skulmju dinastijas māksliniekiem.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis dzelzceļa inženiera Kārļa Valentīna Skulmes (1885-1928) un vācbaltiešu guvernantes Lūcijas, dzimušas Juppes, ģimenē kā otrais bērns. Vecākā māsa - Monika (1919). Tēvs ar bērniem runājis latviski, bet ar sievu krieviski. Māte latviešu valodu tā arī neiemācījās, un ar bērniem runājusi vācu valodā. Tēvs gājis bojā negadījumā uz dzelzceļa starp Ikšķili un Jaunogri 1928. gadā, kad Valentīnam bija tikai seši gadi. 1934. gadā no galvas smadzeņu audzēja mirusi arī māte. Valentīnam par aizbildņiem tika iecelti tēva brāļi Oto un Uga Skulmes. Zēns dzīvoja gan pie vecvecākiem Jēkabpilī, gan pie tēva brāļiem Rīgā.

Mācījies Rīgas Valsts tehnikumā, vēlāk Raiņa vakara vidusskolā, bet mācības pametis. Ar Oto Skulmes palīdzību 1942. gadā tika pieņemts darbā Dailes teātrī. Spēlējis dažas nelielas lomiņas līdz 1943. gada maijam, kad iesaukts vācu armijā. Dienesta laiku aizvadījis galvenokārt aizmugures apsardzes daļās un pēc paša stāstītā visa kara laikā tā arī ne reizes nav izšāvis. Kara beigās kopā ar vienību evakuēts uz Vāciju. 1945. gadā atradies karagūstekņu nometnēs Sabiedroto okupētajās teritorijās Vācijā un Francijā.

1945. gada beigās atgriezies Latvijā un ticis atkal pieņemts Dailes teātrī par aktieri. Aktiera iemaņas apguvis Dailes teātra 2. studijā, ko beidzis 1949. gadā. Bijis raksturlomu tēlotājs ar spilgti izteiktu intelektuālu ievirzi. Mūža nozīmīgākā loma teātrī - kņazs Miškins 1969. gadā iestudētajā lugā pēc Fjodora Dostojevska romāna "Idiots" motīviem. Filmējies vairākās Rīgas kinostudijas un padomju spēlfilmās, kur pieprasīts vāciešu lomās sava izskata dēļ. Tomēr vairākas reizes atteiktas vīzas braukšanai uz filmēšanos ārzemēs savas pagātnes dēļ. Ļoti mīlējis literatūru un ārkārtīgi daudz lasījis, brīvi lasījis un runājis vācu valodā, spēlējis klavieres, pārzinājis mākslas vēsturi.^[1]^[2]^[3]

Bijis precējies trīs reizes.^{[nepieciešama atsauce]} No pirmās laulības ar aktrisi Rasmu Rogu viņam ir dēls Didzis, bet no trešās ar māsīcu, ārsti Ināru Skulmi - dēls Atis.

Miris 1989. gada 12. septembrī Rīgā, Stradiņa slimnīcā no plaušu vēža. Apglabāts Mālpils kapos.

Nozīmīgākās teātra lomas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Higinss - Dž. B. Šova "Pigmalions" (1951)
Amadejs Ferbels - H. Kipharda "Steidzīgi jāatrod Šekspīrs" (1956)
Grāfs Dona - S. Lāgerlēvas "Gesta Berlings" (1958)
Kņazs Miškins - F. Dostojevska "Idiots" (1969)
Ričards III - V. Šekspīra "Ričards III" (1972)
Mendozo - R. Šeridana "Atjautīgā aukle" (1974)
Šerloks Holmss - A. Konan-Doila, V. Džileta "Šerloks Holmss" (1979)
Potifers - J. Raiņa "Jāzeps un viņa brāļi" (1981)
Vecis - P. Pētersona "Mirdzošais un tumši zilais" (1987)
Tēvocis Eižens - S. Mrožeka "Tango" (1988)
Lamberts - A. Eglīša "Kazanovas mētelis" (1989) - pēdējā loma

Filmogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1947 - Mājup ar uzvaru - epizodē (nav titros)
1956 - Trīssimt gadus atpakaļ (Kijivas kinostudija) - Potocka biedrs
1957 - Rita - epizodē (nav titros)
1961 - Kārkli pelēkie zied - epizodē (nav titros)
1962 - Diena bez vakara - Vedings
1962 - Trešais periods ("Mosfilm") - Juhans Ditrihs, vāciešu futbola komandas kapteinis
1962 - Antarktīdas likums (Dovženko kinostudija) - epizodē
1963 - Pazemē - epizodē
1963 - Cilvēki nezina visu (Dovženko kinostudija)
1963 - Ģenerālis un margrietiņas ("Gruzijafiļm") - epizodē
1964 - Cīrulis ("Ļenfiļm") - Žans Pežo, franču gūsteknis
1966 - Purva bridējs - barons
1966 - Uz 26. nešaut ("Uzbekfiļm") - epizodē
1967 - Farhada varoņdarbs ("Uzbekfiļm") - vācu armijas pulkvedis Hassels
1967 - Neaizmirstamais ("Mosfilm") - Ernests Krauze
1967 - Atmaksa ("Mosfilm") - sagūstītais vācu ģenerālis Insfelds
1967 - Arēna ("Mosfilm") - Baltais klauns
1968 - 24-25 neatgriežas - epizodē
1968 - Onorē de Balzaka kļūda (Dovženko kinostudija) - Jurijs Mnišeks
1969 - Vaterlo (PSRS/Itālija) - epizodē (nav titros)
1970 - Vella kalpi - epizodē
1972 - Vella kalpi Vella dzirnavās - ģenerālis Svensons
1972 - Vālodzīte - vectēvs Jāzeps
1973 - Salauztais pakavs ("Ļenfiļm") - Trankels
1974 - Uzticamais draugs Sančo - epizodē
1974 - Piedzīvojumi pilsētā kuras nav ("Belarusjfiļm") - Padomnieks
1975 - Melnā vēža spīlēs - svētais tēvs
1978 - Teātris - Čārlzs Tamerlijs
1981 - Naktī izstāstītā pasaka (M. Gorkija kinostudija) - barons Ulrihs fon Šteinbergs
1985 - Sprīdītis - epizodē
1988 - Viktorija - epizodē
1989 - Ievas paradīzes dārzs - epizodē

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

↑ Silvija Geikina. Ironiskais romantiķis. Valentīns Skulme atmiņās, vēstulēs, dienasgrāmatā, rakstos. 1997.
↑ Latvijas Padomju enciklopēdija. 9. sējums. 1987.
↑ Kas bija Valentīns Skulme?

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ironiskais romantiķis Valentīns Skulme: atmiņās, vēstulēs, dienasgrāmatā, rakstos/ Silvijas Geikinas sakārt.; [red. Vija Brangule]. Rīga: Likteņstāsti, 1997. ISBN 9984536696

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kino muzejs
Kino - teatr. ru (krieviski)

IMDb profils (angliski)

[1] Silvija Geikina. Ironiskais romantiķis. Valentīns Skulme atmiņās, vēstulēs, dienasgrāmatā, rakstos. 1997.

[2] Latvijas Padomju enciklopēdija. 9. sējums. 1987.

[3] Kas bija Valentīns Skulme?

[1]

[2]

[3]