Zarnu nosprostojums

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Zarnu nosprostojums jeb ileuss ir viens no nopietnākajiem patoloģiskajiem stāvokļiem abdominālā (vēdera dobuma) ķirurģijā.[1] Stāvoklis raksturojas ar zarnu satura pasāžas traucējumiem virzienā no kuņģa līdz izvadkanālam. Tas neveido kādu atsevišķu nozoloģisku formu, bet ir citu slimību dēļ radies sarežģījums, piemēram, priekšējas vēdera sienas trūce, zarnu audzēji, žultsakmeņu slimība u.c.[1]

Etimoloģija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vārds "ileuss" (latīņu: ileus) nāk no sengrieķu: eilos - "zarnu samezglojums", "aizprostojums". Citi zarnu nosprostojuma latīniski sinonīmi ir occlusio intestini, obstrictio intestinalis.[1]

Epidemioloģija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zarnu nosprostojums var attīstīties jebkurā vecumā, visbiežāk 30—60 gadu veciem cilvēkiem. Zarnu invaginācijas un attīstības anomālijas nosprostojumi biežāk parādās bērniem, strangulācijas formas — biežāk virs 40 gadu veciem cilvēkiem. Audzēju izraisīto obturācijas ileusu parasti novēro cilvēkiem, kas ir vecāki par 50 gadiem. Vīriešiem ileuss attīstās 2 reiz biežāk nekā sievietēm (izņemot saauguma ileusu, latīņu: ileus ex adhaesionibus, ar kuru biežāk saslimst sievietes).[1]

Klasifikācija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc morfofunkcionāla principa:

  • Dinamisks jeb funkcionāls ileuss:
  • spastiskais ileuss;
  • paralītiskais ileuss.
  • Mehāniskais ileuss:
  • strangulāsijas ileuss
  • noslēgšana,
  • samezglojums,
  • .
  • obturācijas ileuss
  • zarnas obturācija no ārpuss (ar audzēju, iekaisuma infiltrātu);
  • zarnas lumena nosprostojums ar svešķermeni: ar zults vai fēču akmeni, bezoāru (piemēram, fitobezoāru);
  • patoloģisko procsu rezultātā zarnu sienā (audzējs, rētaina struktūra, sienas izmaiņas pēc iekaisuma)
  • jaukts ileuss
  • invaginācijas;
  • saauguma.

Pēc rašanas:

  • iedzimts ileuss;
  • iegūts ileuss.

Pēc zarnu pasāžas stāvokļa:

  • daļēja;
  • pilna.

Pēc šķēršļa līmeņa[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Balstoties uz šķēršļa līmeni ilesus iedala:

  • augsts jeb tievās zarnas ileuss;
  • zems jeb resnās zarnas ileuss.

Etioloģija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mehāniska ileusa attīstības pamatā ir iedzimtas vai iegūtas anatomiskas izmaiņas. Pie tādām izmaiņām pieder iedzimta dolihosigma, kustīga aklā zarna, papildus kameras un krokas vēdera plēvē. Biežāk šiem faktoriem ir pārmantots raksturs: saauguma process vēdera dobumā, sigmaveida zarnas pagarināšana veciem cilvēkiem, vēdera priekšējas sienas brukas un iekšējas brukas.[1]

Saauguma process vēdera dobumā attīstās pēc agrāk pārnestām iekaisuma slimībām, traumām un operācijām. Akūta ileusa rašanai vairāk nozīmīgi ir izolēti starpzarnu, zarnu parietāli un parietāli-mezenterālie saaugumi, kas veido vēdera dobumā raupjas saites jeb "logus", kas var kļūt par kustīgu zarnu segmentu strangulācijas (iekšējas inkarcerācijas) iemeslu. Līdzīgi bīstami ir starpzarnu, kuņģa-parietālie un kuņģa-mezenterālie saaugumi ar zarnu konglomerātu veidošanos, kas noved līdz obturācijas ileusam pie zarnas funcionālās pārslodzes.[1]

Labdabīgi un ļaundabīgi audzēji dažādās zarnu daļās ir citi pārmantojami faktori, kas spēj attīstīt obturācijas ileusu. Obturācija var parādīties arī no zarnas nospiešanas no ārpuses, kas iziet no blakus orgāniem, ka arī no lumena samazināšanas perifokāla audzēja vai iekaisuma infiltrācijas dēl. Ekzofīti audzēji jeb polipi, ka arī Mekkeļa divertīkuļi tievajās zarnās var kļūt par invaginācijas iemeslu.[1]

Patomorfoloģija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zarnu un vēdera dobuma patoloģiskās izmaiņas pie akūta ileusa ir atkarīgi no tā tipa. Pie strangulācijas ileusa primāri tiek traucēta zarnu bojājuma vietas asinsrite, pie kā išēmiskas un nekrobiotiskas izmaiņas ir izteiktākas un attīstās ievērojami ātrāk. Obturācijas ileuss izraisa sekundāru asinsrites traucējumu zarnu sienā no tās pārstiepuma ar nonākošo saturu.[1]

Pie augsta ileusa tiek obturēta tievas zarnas daļas, kurā ir lielākā zarnu sulu sekrēcija, bet šķidruma, elektrolītu un citu hīmusa ingridientu uzsūkšana ir neliels. Raksturojas ar ātru iekšējas sekvestrācijas (atmirušo audu veidošanas ar to atdalīšanos no veseliem audiem) attīstību, ūdens elektrolītu traucējumiem, vemšanas un peritoneālu simptomu attīstību.[2]

Pie zema ileusa tiek obturēta resna zarna, kur dominē zarnu saturamā rezorbcijas process. Pie tām enterohepātiskā cirkulācija daļēji saglabāta un augstāk teikti procesi attīstās lēnāk.[2]

Patoģenēze[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Akūts ileuss izraisa izteiktus traucējumus, kas nosaka šā patoloģiska stāvokļa smaguma norisi, slimnieka organismā. Pie akūta ileusa konstatē ūdens-eliktrolītu un protolītisku disbalansu, olbaltumu zudumu, endotoksikozi, zarnu necaurejamību un sāpju sindromu.[1]

Humorālie traucējumi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Humorālie traucējumu ir saistīti ar lielu ūdens, elektrolītu un olbaltumu zudumu. Šķidruma zudums notiek līdz ar vemšanas masām (neatgriezeniski zudumi), tā deponēšana zarnas pievaddaļas, uzkrāšanas pietūktā zarnas sienā un taukplēvē, atrodas vēdera dobuma eksudāta veidā (bloķēta rezerve). Līdz ar nosprostojuma likvidēšanu, filtrācijas un reabsorbcijas procesu normalizēšanos bloķēta rezerve varēs no jauna piedalīties vielmaiņā.[1]

Endotoksikoze[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Endotoksikoze ir viens no svarīgākiem ileusa patofiziolģiskā procesa posmiem. Barības hīmuss, gremošanas sulas un transsudāts un zarnu pievaddaļas saturamais satur plazmas olbaltumus, elektrolītus un asins formelementus, iekļūst zarnās asinsvadu sieniņu paaugstinātas caurlaidības dēļ. Dēļ zarnu pasāžas traucējumiem, dobuma un piesienas gremošanas aktivitātes palēnināšanas un mikrobu fermentatīvas ietekmēs zarnu saturamais ātri šķeļas un pūst. Tas stimulē zarnu mikrobu vairošanos zarnu sastrēguma saturamā. Ar šādu hīmusa gremošanu veidojas ne pilnīgi hidrolizēto olbaltumvielu vielas, dažādi polipeptīdi, kas ir vidējas pakāpes toksiskās vielas. Labvēlīgos apstākļos šādas un līdzīgas tām vielas neuzsūcas caur zarnu sieniņu. Zarnu cirkulatorās hipoksijas dēļ zarnu bioloģiska barjera funkcija tiek traucēta un toksisko produktu daļa nonāk kopējā asinsritē, kas veicina intoksikācijas paaugstināšanos.[1]

Zarnu funkciju traucējumi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sāpju sindroms[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Klīniskā aina[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Klīniskas ainas galvenie akūta ileusa simptomi ir sāpes vēderā, uzpūšanas, vemšana, vēdera izejas un gāzu aizture. Tiem ir dažādas izpausmes pakāpes attiecībā uz ileusa tipu un tā ileusa, ka arī no saslimšanas ilguma.[1] Slimnieka seja pieņem raksturīgu izteiksmi, ko sauc Facies Hippocratica jeb facies abdominalis (Hipokrāta seja vai maska). Sejas panti saasinās, acis šķiet iekritušas, nespodras, ādas krāsa zilganbāla, tā ir vēsa un klāta aukstiem sviedriem.

Sāpes[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sāpes parasti parādās spontāni, neatkarīgi no barības uzņemšanas, jebkādā diennakts laika, bez jebkādiem priekšvešiem.[1]

Vemšana[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vemšana sākumā nes reflektoru raksturu, pie ieilguša ileusa vemšanas masas ir kuņģa sastrēguma satura veidā. Vēlīnā periodā vemšana paliek nekontrolēta un ieņem fēču raksturu un smaku, kas parādās dēļ aktīvas zarnu nūjiņas vairošanas augšējās gremošanas trakta daļas.[1]

Vēdera izejas un gāzu aizture[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ileusa stadijas[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Semiotika[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ir vairāki simptomi, kuri var liecināt par ileusu. No tiem izšķir specifiskus un nespecifiskus simptomus, ka arī tievās un resnās zarnas ileusa simptomus.[3]

Specifiski ileusa simptomi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1. Tievās zarnas ileusa simptomi:[3]

  • Vaļa simptoms (triāde) — vēdera asimetrija, redzamā peristaltika, auksts timpanīts ("tukšās mucas skaņa") pie perkusijas (izklauvēšanas);
  • Šlangē simptoms — pastiprināta peristaltika pēc palpācijas (taustīšanas);
  • Kīviļa simptoms — auksts timpanīts pie perkusijas;
  • Skļarova simptoms — pļukstēšanas troksnis pie palpācijas;
  • Spasokukocka simptoms — auskultējot (izklausot) vēderu izklausāma krītoša piliena skaņa.

2. Resnas zarnas ileusa simptomi:[3]

  • Grekova (arī Obuhovska slimnīcas) simptoms — taisna zarna sfinkteru atonija, kas kombinējas ar tukšās ampulas hiātu;
  • Cege-Mantejfeļa prove — maza resnās zarnas ietilpība taisot tīrošo klizmu;
  • Šimana simptoms — asimetriska vēdera uzpūšanas augšējās labās vēdera daļās ar saplokošo kreiso vēdera pusi (sigmaveida zarnas samezglošanas pazīme).

Iespējami ileusa simptomi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Babuka simptoms liecina par iespējamu zarnas invagināciju. Ja pēc klizmas skalojamā ūdenī nav asins, tad taisa palpāciju 5 minūšu laikā. Invaginācijas gadījumā nereti pēc sifonas klizmas ūdenim ir gaļas atkritumu izskats.
  • Beilī simptoms — zarnu nosprostojuma pazīme. Sirds toņi izklausāmi uz vēdera sienas. Simptoma vērtīgums pieaug ja sirds toņi izklausāmi vēdera apakšējās daļās.
  • Būvere simptoms — iespējama resnas zarnas nosprostojuma pazīme. Izspīlējums ileocekālā apgabalā. Ja aklā zarna uzpūsta, tad nosprostojums ir šķērszarnā, taču ja aklā zarna ir saplokošā stāvoklī, tad šķērslis atrodas tonusā.

Diagnostika[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Diferenciāldiagnostika[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,00 1,01 1,02 1,03 1,04 1,05 1,06 1,07 1,08 1,09 1,10 1,11 1,12 1,13 Савельев В.С., Кириенко А.И. (ред). Клиническая хирургия: в 3-х частях: национальное руководство. Том 2. М.: "ГЭОТАР-Медиа", 2009. - 832 с. ISBN 978-5-9704-1023-3
  2. 2,0 2,1 Острая кишечная непроходимость (неопухолевая). Оказание помощи на догоспитальном этапе.
  3. 3,0 3,1 3,2 Макарочкин А. Г., Айрапетов Д. В. Острая кишечная непроходимость. Методическая разработка к практическому занятию. Изд. УГМА, Екатеринбург, 2011 - 25 с.