Olbaltumvielas

Vikipēdijas raksts

Olbaltumvielas ir biopolimēri, kas sastāv no 20 dažādām aminoskābēm, kuras savstarpēji saistītas ar peptīdsaitēm. Polipeptīds ir olbaltumvielas molekula veidošanās procesā. Olbaltumvielas iedala:

proteīnos (sastāv tikai no aminoskābju virknes vai virknēm, piemēram, albumīns)
proteīdos (satur arī daļu, kas nesastāv no aminoskābēm, piemēram, hemoglobīns).

Ļoti bieži ar jēdzienu proteīns saprot olbaltumvielas kā tādas. Proteīnu var veidot arī vairāki polipeptīdu pavedieni.

[izmainīt šo sadaļu] Olbaltumvielu nozīme

Olbaltumvielas ir pašas nozīmīgākās vielas šūnas sastāvā. 45% no dzīvnieku organisma sastāv no olbaltumvielām. Tās ir lielmolekulāras vielas, kuras sastāv no aminoskābēm. Organismā ir 20 dažādas aminoskābes, astoņas no tām ir neaizstājamas - tās nav iespējams uzņemt ar pārtiku. Olbaltumvielas atrodas augos, īpaši pākšaugos, un gaļā. Vegets ir cilvēks, kurš nedzer pienu un neēd gaļu. Tas sagrauj imūnsistēmu, jo divas no neaizvietojamajām aminoskābes atrodas liellopu gaļā. Ovolakto veģetārietis ir cilvēks, kurš neēd tikai gaļas produktus.

[izmainīt šo sadaļu] Olbaltumvielu struktūras

Ribosomas sintezē aminoskābes un rada no tām olbaltumvielas. Olbaltumvielām var būt 2×10²³ variācijas. Viena olbaltumviela vidēji sastāv no vairāk kā 100 aminoskābēm. Organismā ir vairāk nekā 200 000 olbaltumvielu.

Izšķir 4 struktūras:

Pirmējā jeb primārā struktūra - aminoskābes veido ķēdīti.
Otrējā jeb sekundārā - molekulas savilkšanās spirālē, ko nodrošina ūdeņraža saites (samērā vājas saites starp peptīdgrupu ūdeņraža un skābekļa atomiem).
Trešējā jeb terciārā - sekundārās struktūras spirāle dažnedažādi telpiski saliecas, ko nosaka aminoskābju sānķēžu savstarpējā mijiedarbība.
Ceturtējā jeb kvartārā - olbaltumvielas izveido kompleksus. Tās apvienojas, lai varētu funkcionēt, piemēram, vienā hemoglobīna molekulā ietilpst četras globīna molekulas, lai tas varētu veikt skābekļa pārneses funkcijas.

Temperatūras, skābju vai bāzu iedarbībā olbaltumvielas var secīgi zaudēt ceturtējo, trešējo un otrējo struktūru. Šo procesu sauc par denaturāciju. Vispazīstamākais olbaltumvielu denaturācijas piemērs ir olas baltuma sarecēšana karsējot - notiek tajā esošā albumīna denaturācija un no šķidra un puscaurspīdīga tas kļūst stingrs un balts. Dažos gadījumos denaturācija var būt apgriezeniska.

[izmainīt šo sadaļu] Olbaltumvielu veidi

Proteīni ir vienkāršas olbaltumvielas, kuras veidojas tikai no aminoskābēm:

Albumīni ir sastopami olas baltumā, asins plazmā un pienā.
Globulīnu galvenie pārstāvji ir asins plazmas globulīni, piena un muskuļu globulīni.
Skleroproteīni ir muskuļu, ādas, nagu, ragu, vilnas un zīda proteīni.
Glutelīni, kuri sastopami augu valstī, ir kviešu lipekļa un rīsu galvenā olbaltumviela.
Prolamīni ir augu valsts proteīni, kuri sastopami miežos un kukurūzā.

Saliktas olbaltumvielas sauc par proteīdiem. Tie satur arī vēl citas neorganiskas vielas.

Biežāk sastopamās saliktās olbaltumvielas:

Nukleoproteīdi ir parastā olbaltumviela savienojumā ar nukleīnskābēm. Šai vielai liela nozīme ir iedzimtībā un olbaltumvielu biosintēzē.
Glikoproteīdi satur ogļhidrātus. Tie atrodas balstaudu, saistaudu un gļotvielu sastāvā.

[izmainīt šo sadaļu] Olbaltumvielu funkcijas

Fermentatīvā jeb enzīmā funkcija ir dzīvajos organismos notiekošo reakciju veicināšana. Šeit jāmin jēdzieni kofaktors un aktīvais centrs. Kofaktors ir vitamīni un metālu joni, kas piedalās elektronu un veselu atomu pārnešanā no vienas savienojuma vietas uz otru. Aktīvais centrs nosaka fermenta (enzīma jeb biokatalizatora) katalītisko aktivitāti.
Uzbūves funkcija. Piemēram, uzbūves funkciju (balsta funkciju) organismā veic kolagēns un keratīns. Kolagēns ir saistaudu un skrimšļaudu pamatviela, bet keratīns ir nagu, ragu, matu galvenā sastāvdaļa.
Fotoaktīvā funkcija' ir funkcija, kura ar gaismas ierosi izpaužas kā elektrisks impulss. Piemēram, šādu funkciju veic hlorofils, kas nepieciešams fotosintēzes reakcijās. Svarīga fotoaktīva olbaltumviela ir rodopsīns, kas gaismas iedarbībā ierosina nerva impulsu.
Receptorā funkcija ir ārējās vides signālu uztveršana, jo olbaltumvielas atrodas ārējos maņu orgānos.
Kustību funkcija ir muskuļu saraušanās funkcija. Šeit jāmin miozīns un aktīns, kas nodrošina muskuļšķiedru miofibrillu saraušanos.
Transporta funkcija ir funkcija, kura nodrošina skābekļa transportu pa asinīm ar hemoglobīna (olbaltumvielas) palīdzību.
Aizsargfunkcija ir funkcija, kura nodrošina organisma imunitāti. b-limfocīti izstrādā speciālas olbaltumvielas - antivielas, ja organismā iekļūst vīrusi.
Enerģētiskā funkcija ir funkcija, kura nodrošina organismu ar enerģiju (kad galvenā enerģijas ieguves avota - ogļhidrātu un tauku - rezerves ir beigušās, tad tiek izlietotas olbaltumvielas). Viens grams olbaltumvielu satur 4,1 kcal.
Signālfunkcija. Liela daļa hormonu ir īpašas olbaltumvielas, kurām iedarbojoties uz šūnām, tās maina savu aktivitāti.