Žaks Kartjē

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Žaks Kartjē
Jacques Cartier
Žaka Kartjē portrets
Žaka Kartjē portrets
Personīgā informācija
Dzimis 1491. gada 31. decembrī
Drapeau de la province de Bretagne (1532).svg Senmalo, Bretaņas hercogiste
Miris 1557. gada 1. septembrī (65 gadi)
Pavillon royal de la France.svg Senmalo, Francijas Karaliste
Nodarbošanās jūrasbraucējs, ceļotājs
Paraksts Jacques Cartier Signature.svg

Žaks Kartjē (franču: Jacques Cartier, izrunā: [ʒak kaʁtje], bretoņu: Jakez Karter; dzimis 1491. gada 31. decembrī, miris 1557. gada 1. septembrī) bija bretoņu jūrasbraucējs un ceļotājs, kura pētījumi mūsdienu Kanādas austrumu piekrastē un Sentlorensa līcī deva pamatu Francijas Karalistei pieteikt pretenzijas uz zemēm Ziemeļamerikā (skatīt Jaunā Francija). Kartjē pazīstams ar savu izcilo kuģošanas prasmi. Žaks Kartjē ir saistīts ar vārda "Kanāda" izcelsmi, lai gan sākotnēji ar šo vārdu viņš apzīmēja tikai franču izveidoto apmetni, vēlāk mūsdienu Kvebeku. Ar vārdu kanata vietējie iedzīvotāji apzīmēja ciematu.

Pirmais jūras ceļojums (1534)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirms Ziemeļamerikas austrumu krasta pētīšanas Žaks Kartjē bija devies uz Dienvidameriku, mūsdienu Brazīlijas krastiem. 1534. gadā Francijas karalis Fransuā I nolēma sūtīt ekspedīciju uz Ziemeļameriku, lai to pētītu, cerībā iegūt zeltu, garšvielas un jūrasceļu uz Āziju. Žaks Kartjē tika izvēlēts par ekspedīcijas vadītāju. 1534. gada 20. aprīlī Žaks Kartjē ar diviem kuģiem un 61 vīru apkalpē devās ceļā. Pēc dažām nedēļām sasniedza Ziemeļamerikas piekrasti, viņš ceļoja gar Ņūfaundlendas rietumu krastu, atklāja Prinča Edvarda salu un pētīja Sentlorensa līci pie Antikosti salas. Gaspē pussalā sagūstīja divus vietējos iedzīvotājus un devās atpakaļ uz Franciju.

Otrais jūras ceļojums (1535–1536)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Žaka Kartjē ziņojums Francijas karalim radīja interesi, tāpēc karalis jau nākamajā gadā, nu jau trīs kuģus un 110 vīru apkalpi, sūtīja atkārtotā ekspedīcijā. Sagūstīto indiāņu vadīts šoreiz Kartjē devās dziļāk Sentlorensa līcī, sasniedzot Sentlorensas upes ieteku, kur izveidoja pirmās apmetnes — Stadakonu (Stadacona) un Ošelažu (Hochelaga). Septembrī apstājās pie Monreālas salas, kur sākās krāces, kas neļāva kuģot augšup pa upi. Viņš atgriezās pārziemot izveidotajās apmetnēs. Vietējie iedzīvotāji Žaku Kartjē uzņēma sirsnīgi, no tiem uzzināja, ka vēl uz rietumiem esot zelts, varš, sudrabs un garšvielas.

Ziema bija liels pārbaudījums visai apkalpe. Kopš vikingiem neviens eiropietis nebija ziemojis Ziemeļamerikā tik tālu uz ziemeļiem. Cingas rezultātā nomira 25 Kartjē vīri. Arī vietējo iedzīvotāju labvēlība kritās. Maijā, tiklīdz ledus upē bija izkusis, Kartjē uzreiz devās atpakaļ uz Franciju. Pirms došanās ceļā Žaka Kartjē vīri sagūstīja dažus irokēzu virsaišus. Atgriežoties Francijā, viņš ziņoja, ka iekšzemē esot bagātības, un pieļāva, ka Setlorensas upe, kas sniedzas vismaz 800 ljē (3500 km) iekšzemē, ir ceļš uz Āziju.

Trešais jūras ceļojums (1541–1542)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]