Kauja pie Rīgas kalna

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no 1198. gada Kauja pie Rīgas)
Jump to navigation Jump to search
Kauja pie Rīgas kalna
Daļa no Livonijas krusta kariem
Daugavas Livi.jpg
Kauja notika Daugavas Līvzemes teritorijā.
Datums1198. gada 24. jūlijā
VietaRīga, Daugavas Līvzeme
(tagad - Karogs: Latvija Latvija)
IznākumsVācu uzvara, Daugavas līvi pieņem kristietību, Ikšķiles bīskapa Bertolda nogalināšana.
Karotāji
Daugavas LīvzemeVācu krustneši
Komandieri
Imauts?Bertolds
Zaudējumi
Nogalināts bīskaps Bertolds un vairāki krustneši

Kauja pie Rīgas kalna bija pirmā kauja Livonijas krusta karos, 1198. gada 24. jūlijā starp vācu krustnešiem no Saksijas Ikšķiles bīskapa Bertolda vadībā un Daugavas līviem. Kaujā uzvaru guva vāci, līvi atkal pieņēma kristietību, taču kaujā krita bīskaps Bertolds, ko nogalināja līvu kareivis (pēc citiem avotiem - vadonis) Imauts.

Kauja ir aprakstīta Livonijas Indriķa hronikā:

Livonijas Indriķa hronika. Otrā grāmata. Par Bīskapu Bertoldu.:

4. [1198. laikam jūlijs] Tātad bīskaps, savācis vīrus ieradās ar karaspēku Līvzemē un devās uz Salas pili, kas atrodas upes vidū. Te viņš aizsūtīja ziņnesi pāri upei, jautādams, vai viņi ir ar mieru pieņemt ticību un, to pieņēmuši, arī glabāt. Viņi kliedza, ka negribot ticību ne atzīt, ne glabāt. Bet bīskaps, kas kuģus neapdomīgi bija atstājis iepakaļ, viņiem neko nevarēja padarīt Tāpēc viņš ar karaspēku atgriezās Rīgas vietā un apspriedās ar savējiem, kas būtu darāms.


5. Pa tam pret viņu sapulcējās visi līvi un nometās viņpus Rīgas kalna, gatavi cīnīties. Tomēr viņi aizsūtīja pie bīskapa ziņnesi, vaicādami, kāda iemesla pēc viņš atvedis karaspēku. Iemesls, atbildēja bīskaps, esot tas, ka viņi, tāpat kā suņi pie vēmekļiem, vairākkārt no ticības atgriezušies pie pagānisma. “Šo iemeslu,” uz to sacīja līvi, “mēs novērsīsim. Tikai atlaid savu karaspēku un ar savējiem mierīgi atgriezies savā bīskapijā; piespied tos, kas pieņēmuši ticību, glabāt to, bet pārējos pieņemt to mudini ar runām, nevis rungām!” Bīskaps drošībai no viņiem par ķīlniekiem pieprasīja viņu dēlus, taču viņi neparko negribēja tos dot, bet tikmēr ar ieganstu, ka grib savākt daļu ķīlnieku, piedāvāja un saņēma īsu pamieru, miera apstiprināšanai saskaņā ar paražu apmainoties ar nosūtītiem šķēpiem. Šī miera laikā viņi nogalināja vairākus vāciešus, kas meklēja barību zirgiem. Kad bīskaps to uzzināja, viņš nosūtīja atpakaļ viņu šķēpu un uzteica mieru.

6. [24.jūlijs] PAR BĪSKAPA BERTOLDA KAUJU UN VIŅA NĀVI. Tad līvi pēc pagānu paražas sāka klaigāt un trokšņot. Pretējā pusē sakšu rindas apbruņojās kaujai un ar joni uzbruka pagāniem. Līvi metās bēgt. Bīskaps paša neprasmīgi vadītā zirga straujuma dēļ iejuka bēgošo pūlī. Divi no tiem viņu satvēra, kāds trešais, vārdā Imauts, viņam no mugurpuses izdūra cauri šķēpu, un citi viņu saplosīja locekli pa loceklim. Nu līvi, izbijušies, ka karaspēks viņus vajā, bēga pa kaklu pa galvu, jo bija ieraudzījuši kāda [57.lpp.] nonāvēta vācieša bruņucepuri, kuru viņa nogalinātājs līvs bija sev uzlicis galvā. Karaspēks, zaudējis savu pavēlnieku, protams, bija satraukts un gan zirgos, gan no kuģiem, gan ar uguni, gan ar zobenu postīja līvu sējumus.

7. PAR SALIEŠU UN IKŠĶILIEŠU KRISTĪŠANU. Kad līvi to redzēja, viņi, lai paglābtos no lielākiem zaudējumiem, atjaunoja mieru un ataicināja pie sevis garīdzniekus; pirmajā dienā Salā tika kristīti ap piecdesmit cilvēku, nākamajā dienā Ikšķilē pievērsti ticībai ap simtu. Viņi uzņēma priesterus savās pilīs un ikviena uzturēšanai noteica vienu mēru labības no katra arkla. Kad karaspēks to redzēja, tā noskaņojums vērtās miermīlīgs un tas sāka gatavoties atceļam.