AD/AS modelis
 | Šis raksts neatbilst pieņemtajiem noformēšanas kritērijiem. Lūdzu, palīdzi uzlabot šo rakstu. Diskusijā var parādīties dažādi ieteikumi. Vairāk lasi lietošanas pamācībā. |
AD/AS makroekonomiskais modelis ir makroekonomikas modelis, kas analīzē kopējo pieprasījumu un piedāvājumu atkarībā no ekonomikas izlaides apjoma un cenu līmeņa.
Kopējais piedāvājums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Kopējais piedāvājums (aggregate supply; AS) ir tautsaimniecībā saražoto preču un pakalpojumu daudzums. Izšķir kopējo piedāvājumu īsā laikā (short-run aggregate supply; SAS) un ilgā laikā (long-run aggregates supply; LAS).
Ar īso laiku makroekonomikā apzīmē laika periodu, kurā darbinieku pieprasītā nomināla alga ir nemainīga. Turpretī ilgā laikā darbinieki var pieprasīt algu paaugstinājumu, piemēram, paredzot inflāciju. Inflācijas paredzējumi palielina ražošanas izmaksas, pārbīdot īsā laika kopējā piedāvājuma līkni pa kreisi.
Ilgā laika kopējā piedāvājuma taisne attēlo ekonomikas izlaidi (IKP) pie jebkuras cenas kad darbinieku paredzamā inflācija ir vienāda ar faktisko inflāciju. Ja faktiskā inflācija pieaug, bet tas neietekmē darbinieku paredzamo inflāciju, īsā laika kopējā piedāvājuma līkne nepārbīdās, bet notiek kustība pa SAS līkni, ka rezultātā īsā laikā līdzsvars tiek izjaukts.
Tiek pieņemts, ka ilgā laikā (vidēji) paredzamā inflācija ir vienāda ar faktisko, un tas noved pie pilnās nodarbinātības izlaides apjoma, pie kura cikliskais bezdarbs nepastāv, tomēr pastāv strukturālais un frikcionālais bezdarbs.
Ilgā laika kopējā piedāvājuma taisne ir vertikāla. Tas nozīmē, ka izlaidi ilgā laikā ietekmē nevis cenu līmenis, bet gan ekonomikas ražošanas potenciāls. Ekonomikas ražošanas potenciāls ir jo lielāks jo lielāki ir:
1) Darbaspēka kvantitāte un kvalitāte (t.i., ekonomikas ražošanas potenciālu var sekmēt ar emigrāciju vai izglītības līmeņa pieaugumu);
2) Fiziskais kapitāls, ka arī dabas resursu pieejamība (zeme, atjaunināmie un neatjaunināmie dabas resursi);
3) Tehnoloģiskā progresa līmenis, ražošanas efektivitāte.
Kopējais pieprasījums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Kopējā pieprasījuma lejupvērstā līkne attēlo pieprasīto preču un pakalpojumu klāstu atkarībā no cenu līmeņa. Kopējā pieprasījuma līkne var pārbīdīties šādu iemeslu dēļ:
1) Paredzamā inflācija, mājsaimniecību ienākumi un uzņēmumu peļņa (t.i., ja mājsaimniecības paredz cenu līmeņa pieaugumu, viņiem ir izdevīgāk nopirkt preci šodien; šīs efekts īpaši vērojams attiecībā uz ilglietošanas precēm);
2) Fiskālā politika un monetārā politika (fiskālā un monetārā ekspansija veicina kopējo pieprasījumu);
3) Citu valstu ekonomika (ja tirdzniecības partnervalstu ekonomikas strauji aug, tās vairāk importē, tādējādi palielinot mūsu eksporta tirgu).
Makroekonomiskais līdzsvars īsā laikā un ilgā laikā
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Ja cenu līmenis ekonomikā ir augstāks par līdzsvara cenu līmeni, piedāvājums ir lielāks par pieprasījumu. Uzņēmēji redz, ka palielinās produkcijas krājumi, tādējādi viņi samazina cenu. Savukārt pie zemākām cenām pieprasījums kļūst lielāks un līdzsvars atjaunojas. Turpretī ja cenu līmenis ekonomikā ir zemāks par līdzsvara cenu līmeni, krājumi samazinās, uzņēmēji palielina cenas un līdzsvars atjaunojas (sk. 2. attēlu).
Pastāv arī gadījumi, kad ekonomika atrodas īsā laika līdzsvarā, bet ārpus ilga laika līdzsvarā (sk. 3.attēlu). Šajā gadījumā kopējais pieprasījums pārsniedz kopējo piedāvājumu, ka rezultātā inflācijas gaidas pieaug, pārbīdot SAS pa kreisi. Tādējādi cenu līmenis pieaug no P' līdz P*, bet IKP samazinās no IKP' līdz savam potenciālam līmenim.
Klasiķu, Keinsistu un monetāristu uzskati par makroekonomisko līdzsvaru
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Saskaņā ar klasiskās ekonomikas teorijas piekritēju domām, ilgā laika līdzsvars atjaunojas ātri jo darba samaksai piemīt augstā elastība. Tādējādi ekonomikas ienākumu līmeni galvenokārt ietekmē LAS līknes pārbīdes pa labi (tehniskā progresa rezultātā).
Tomēr Lielā Depresija parādīja, ka ekonomika var ilgstoši darboties zem sava potenciāla. Keinsisti uzskata, ka darba algas ir neelastīgas lejupejošā virzienā, izraisot lejupslīdi. Tādējādi viņu priekšlikums ir stimulēt kopējo pieprasījumu lejupslīdes laikā.
Monetāristi uzskata, ka cikliskās svārstības galvenokārt ietekmē monetārā politika. Tādēļ lai minimizēt šīs svārstības monetārai politikai jābūt paredzamai un konsekventai.