Aizstāvības kampaņa
Aizstāvības kampaņa[nepieciešama atsauce] (angļu: Advocacy) ir politisks process, kurā indivīds vai grupa cenšas ietekmēt lēmumus, politiskās, ekonomiskās un sociālās sistēmas un iestādes. Aizstāvēšana var iekļaut daudz darbību, ko kāda persona vai organizācija apņemas veikt. Tajā skaitā var būt kampaņu izmantošana plašsaziņas līdzekļos, publiskas uzstāšanās, semināri, pētījumu pasūtīšana un publicēšana, sabiedrisko aptauju veikšana. Viens no aizstāvības veidiem ir lobēšana, bieži to veic lobiju grupas, kur tiešā komunikācija ir vērsta uz likumdošanu, kas ieņem lielu lomu mūsdienu politikā.[1] Pētījumus šajā jomā sāka izmantot, lai noskaidrotu, kā interešu aizstāvības grupas ASV[2] un Kanādā[3] izmanto sociālos medijus, lai veicinātu pilsonisko līdzdalību un kolektīvo rīcību.
Aizstāvības izstrādes soļi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Lai izveidotu un īstenotu konkrēto interešu aizstāvības plānu, tiek formulēti vairāki soļi veiksmīgākai tā izpildei:
- Izprast lēmumu politikas pieņemšanas procesu
- Izvēlēties un identificēt apskatāmā jautājuma problemātika
- Noteikt interešu aizstāvības mērķus
- Identificēt un analizēt mērķauditorijas
- Izvēlēties aizstāvības stratēģijas aktivitātes
- Novērtē iespējamos riskus
- Ieviest aktivitātes jeb darbības
- Novērtēt un koriģēt aktivitātes[4][5]
Aizstāvības veidi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pastāv vairāki aizstāvības veidi, kur katrs no tiem demonstrē atšķirīgu pieeju, kā ieviest izmaiņas sabiedrībā.
Sociālā taisnīguma veicināšana: Šis interešu aizstāvības veids iestājas par sociālā taisnīguma veicināšanu, balstoties uz valsts likumdošanu, kā arī sabiedrībā ētiski pieņemtajām normām. Parasti definē, kas konkrētajā jautājumā šobrīd ir nepieņemami un kā tam vajadzētu būt sociāli labvēlīgā vidē.
Likumdošanas aizstāvība: Ir paļaušanās uz valsts vai federālo likumdošanas procesu, pieņemot to kā daļu no stratēģijas, lai radītu pārmaiņas. Budžeta aizstāvēšana: Nodrošina pilsoniskās sabiedrības organizāciju iesaistīšanos pašvaldību un valsts budžeta pārvaldībā. Viņu uzdevums ir veicināt valdību būt pēc iespējas vairāk atbildīgai pret iedzīvotājiem, veicināt budžeta darbību redzamību visiem, kā arī veicināt valdību būt modrākai pret līdzekļu lietderīgu izmantošanu pareizajiem, noteiktajiem mērķiem.
Birokrātisku interešu aizstāvība: Cilvēkiem, kuri ir uzskatīti par kādas noteiktas jomas ekspertiem, ir vairāk iespēju gūt panākumus interešu aizstāvībā un lēmumu pieņemšanā. Viņi bieži izmanto aizstāvību, lai ieviestu izmaiņas birokrātiskā darba kārtībā. Izteikšanās pret jautājuma uzdošanu aizstāvība: Šī veida aktivitātes ir vienots veselums un notiek grupu debašu veidā, kur katrs indivīds var izteikt viedokli, uzdot jautājumus un beigās ar balsošanas palīdzību nonākt pie secinājumiem vai rīcības politikas. Grupu interešu aizstāvība: Lobēšana ir viens no instrumentiem, ko izmanto interešu grupas masu sabiedrības aizstāvēšanā. Šī ir darbība, kas ne vienmēr izdodas, jo to spēcīgi ietekmē politikas lēmumu pieņēmēji. Tā spēj ietekmēt organizāciju efektivitāti un izmantojamos resursus.
Ideoloģiju aizstāvība: Šajā pieejā var novērot grupu cīņas, reizēm protestu laikā, kurās tiek virzītas savas idejas lēmumu pieņemšanas brīžos.
Veselības aizstāvība: Tā pārstāv un veicina pacientu veselības aprūpes saņemšanas tiesības, kā arī to pieejamo kvalitāti. Galvenais mērķis ir uzlabot sabiedrības veselības līmeni, kā arī politiskās iniciatīvas, kas vērstas uz to.[5]
Masu aizstāvība: Ir jebkāda veida aktivitātes, iesaistot lielas grupas. Piemēram, demonstrācijas, petīcijas.[6]
Mediju aizstāvība: Ir "stratēģiski pareizi izmantoti plašsaziņas līdzekļi kā resurss, lai veicinātu sociālo un sabiedriski politisko iesaistīšanos"(Jenigan and Wright, 1996) Piemēram, Kanādā Manitoba sabiedrības apdrošināšanas (Manitoba Public Insurance) kampaņa rāda, kā tiešsaistes mediji tiek izmantoti, lai apkarotu alkohola un tabakas izraisītās veselības problēmas. Šajā gadījumā ir jāņem vērā veselības aizstāvības loma un likumdošanas sistēma valstī starp 1970. un 1995. gadu.[7]
Izglītības aizstāvēšana: Aizstāvība, kas fokusējas izglītības jomā uz studentiem un to vajadzībām, lai nodrošinātu labvēlību studiju procesu.[8]
Aizstāvības izmantošanas jomas
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Tiesiskajā/tiesību kontekstā: Advokāts ir cilvēks, kurš ir pilnvarots un valsts iecelts, lai aizstāvētu personu tiesiskajā procesā.
- Politiskajā kontekstā: Valdība ir aizstāvības grupa, kura ir veidota no cilvēkiem, kuri pieņem politiskus lēmumus un to izpildes politiku, kas kalpo sabiedrības labā.
- Sociālās aprūpes kontekstā: Organizācijas, projekti, kas rūpējas par sociālo labklājību sabiedrības daļai, kas nonākusi grūtībās, galvenokārt, saistībā ar invaliditāti un garīgo veselību.
- Integrācijas kontekstā: Pilsoņu interešu aizstāvības programmas cenšas radīt labu saikni ar cilvēkiem, kuri ir kādā veidā izolēti no pārējās sabiedrības. Piemēram, nepilsoņi, bēgļi, bijušie cietumnieki, utt.[5]
Starptautiskā aizstāvība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Aizstāvības grupas pārstāv lielu skaitu kategoriju un atbalsta dažādus jautājumus, kuras ir uzskaitītas tīmekļa vietnē worldadvocacy.com.[9] Advokatūras institūts (The Advocacy Institute)[10] , ASV veidota starptautiska organizācija, ir veltīta politikas kapacitātes stiprināšanai, sociālā un ekonomiskā taisnīguma paaugstināšanai, kā arī valsts politikas mainīšanai. Globalizācija veicina interešu aizstāvības darbošanos ārpus valstu robežām. Tādas organizācijas un tīmekļa vietnes kā Aizstāvības Institūts (Advocacy Institute) un Pasaules aizstāvība (World Advocacy) demonstrē pieaugošās starptautiskās aizstāvības nozīmi. Starpvalstu aizstāvības tīkli koncentrējas jautājumos, kur ir vajadzīga plašāka un ātrāka komunikācija starp grupām, politikas lēmumu pieņēmējiem, iesaistītajām pusēm ar līdzīgām interesēm un mērķiem.[11]
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Michigan nonprit association. Lobbying and Advocacy. [1] Arhivēts 2016. gada 5. februārī, Wayback Machine vietnē. Retrieved 1 December 2015
- ↑ Obar, Jonathan (2012). Advocacy 2.0: An Analysis of How Advocacy Groups in the United States Perceive and Use Social Media as Tools for Facilitating Civic Engagement and Collective Action. Journal of Information Policy. [2] Retrieved 1 December 2015
- ↑ Obar, Jonathan (2013). Canadian Advocacy 2.0: An Analysis of Social Media Adoption and Perceived Affordances by Advocacy Groups Looking to Advance Activism in Canada. Canadian Journal of Communication. 39(2), 211-233. [3] Retrieved 1 December 2015
- ↑ Jerningan, D.H.; Wright, P. (1996). Media advocacy: lessons from community experiences. Journal of Public Health Policy 17 (3), 306—330.
- ↑ 5,0 5,1 5,2 http://info.worldbank.org/etools/docs/library/48545/RD1.PDF.pdf
- ↑ Loue, S.; Lloyd, L.S.; O'Shea, D.J. (2003). Community health advocacy. New York: Kluwer Academic/Plenum Publishers. [4] Retrieved 1 December 2015
- ↑ Asbridge, M. (2004). Public place restrictions on smoking in Canada: assessing the role of the state, media, science and public health advocacy. Social science & medicine 58 (1), 13—24. [5] Retrieved 1 December 2015
- ↑ Mission and values. Student advocacy center. The Ohio State University (2015). [6] Arhivēts 2015. gada 26. novembrī, Wayback Machine vietnē. Retrieved 1 December 2015
- ↑ World Advocacy. The world's premier source of advocacy groups (2015). [7] Retrieved 1 December 2015
- ↑ The Advocacy Institute (2015) [8] Retrieved 1 December 2015
- ↑ Keck, M.E.; Sikkink, K. (1998). Activists beyond borders: advocacy networks in international politics. Baltimore: Cornell University Press. [9] Retrieved 1 December 2015