Aleksandrs II Romanovs
Aleksandrs II | |
---|---|
![]() | |
Krievijas imperators | |
Amatā 1855. gada 2. marts — 1881. gada 13. marts | |
Priekštecis | Nikolajs I1855. gada 2. marts |
Pēctecis | Aleksandrs III |
| |
Dzimšanas dati |
1818. gada 17. aprīlī![]() |
Miršanas dati |
1881. gada 1. martā (62 gadu vecumā)![]() |
Apglabāts | Pētera-Pāvila katedrāle, Sankpēterburga |
Dinastija | Romanovu dinastija |
Tēvs | Nikolajs I |
Māte | Aleksandra Fjodorovna |
Dzīvesbiedrs(-e) | Marija Aleksandrovna, Jekaterina Dolgorukova (morgāniska laulība) |
Bērni | |
Reliģija | Pareizticība |
Paraksts |
![]() |
Aleksandrs II Romanovs (krievu: Александр II Николаевич Романов, Освободитель; dzimis 1818. gada 17. aprīlī, miris 1881. gada 1. martā) bija Krievijas impērijas ķeizars no 1855. līdz 1881. gadam, arī Polijas karalis, Somijas lielhercogs, Kurzemes un Zemgales hercogs, Livonijas hercogs utt.
Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Dzimis 1818. gada 17. aprīlī (6. jūlijā pēc jaunā stila) Maskavā Krievijas impērijas ķeizara Nikolaja I un viņa sievas Prūsijas princeses Šarlotes (pēc pāriešanas pareizticībā - Aleksandras Fjodorovnas) ģimenē. Kā troņmantnieku tēvs viņu iesaistīja valsts pārvaldē uzreiz pēc pilngadības sasniegšanas: 1834. gadā viņš sāka strādāt Senātā, 1835. gadā kļuva par Svētās Sinodes locekli, no 1841. gada bija Valsts padomes loceklis, no 1842. gada Ministru komitejas loceklis. 1837. gadā viņš apceļoja 29 Krievijas impērijas Eiropas daļas, Aizkaukāza un Rietumsibīrijas guberņas. 1838.-1839. gados apceļoja Eiropas valstis.
Pēc Nikolaja I nāves 1855. gada 2. marts viņš kļuva par Krievijas impērijas ķeizaru Aleksandru II. 1856. gadā viņš izsludināja amnestiju dekabristiem un Polijas-Lietuvas Novembra sacelšanās dalībniekiem. Uz 3 gadiem pārtrauca rekrutēšanu armijā. Pirmais ārpolitiskais akts bija 1856. gada Parīzes miera līguma parakstīšana, kas izbeidza Krimas karu.
1861. gadā izsludināja likumu par dzimtbūšanas likvidēšanu pēc Baltijas guberņu dzimtbūšanas atcelšanas reformu parauga. Uzsāka plašas tieslietu, izglītības sistēmas, pilsētu, zemes un armijas (piemēram, atcēla miesassodus) reformas. Ierobežoja cenzūru.
1863.-1864. gados apspieda Polijas-Lietuvas Janvāra sacelšanos. Turpināja impērijas ekspansiju uz dienvidaustrumiem, pabeidza Kaukāza iekarošanu (Kaukāza karš). 1865.-1881. gadā pievienoja impērijai lielu daļu Vidusāzijas (Krievijas Turkestāna). 1867. gadā pārdeva Aļasku ASV. 1877.-1878. gadā vadīja Krievu—turku karu ar Osmaņu impēriju.
Miris teroristu sarīkotā atentātā 1881. gada 1. martā (13. martā pēc jaunā stila) Sanktpēterburgā.
Ģimene[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
1841. gadā troņmantnieks Aleksandrs apprecējās ar Hesenes-Darmštates princesi Mariju (vācu: Maximiliane Wilhelmine Auguste Sophie Marie von Hessen und bei Rhein, pareizticībā kristīta kā Marija — Мария Александровна, 1824—1880).
Bērni:
- meita Aleksandra (Александра Александровна, 1842.-1849.)
- dēls Nikolajs (Николай Александрович, 1843.-1865.)
- dēls Aleksandrs (Александр Александрович, 1845.-1894.), imperators Aleksandrs III
- dēls Vladimirs (Владимир Александрович, 1847.-1909.)
- dēls Aleksejs (Алексей Александрович, 1850.-1908.)
- meita Marija (Мария Александровна, 1853.-1920.),
- dēls Sergejs (Сергей Александрович, 1857.-1905.)
- dēls Pāvils (Павел Александрович, 1860.-1919.)
Pēc sievas nāvces 1881. gadā viņš aprecējās otro reizi ar kņazieni Katrīnu Dolgorukovu (Долгорукова, Екатерина Михайловна, 1847-1922).
Holšteinas-Gottorpas-Romanovu dinastijas valdnieks ![]() | ||||
---|---|---|---|---|
Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas | ||||
Priekštecis: Nikolajs I |
Krievijas impērijas ķeizars 1855.-1881. |
Pēctecis: Aleksandrs III |
![]() |
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Aleksandrs II Romanovs |
![]() | Šī politiķa biogrāfija ir nepilnīga. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |
|