Aleksandrs II Romanovs

Aleksandrs II
	Krievijas imperators
	Amatā; 1855. gada 2. marts — 1881. gada 13. marts
Priekštecis	Nikolajs I
Pēctecis	Aleksandrs III
Dzimšanas dati	1818. gada 17. aprīlī; Maskava, Krievijas Impērija
Miršanas dati	1881. gada 1. martā (62 gadu vecumā); Sanktpēterburga, Krievijas Impērija
Apglabāts	Pētera-Pāvila katedrāle, Sankpēterburga
Dinastija	Romanovu dinastija
Tēvs	Nikolajs I
Māte	Aleksandra Fjodorovna
Dzīvesbiedrs(-e)	Marija Aleksandrovna, Jekaterina Dolgorukova (morgāniska laulība)
Bērni	Aleksandra Aleksandrovna; Nikolajs Aleksandrovičs; Aleksandrs III; Vladimirs Aleksandrovičs; Aleksejs Aleksandrovičs; Marija Aleksandrovna; Sergejs Aleksandrovičs; Pāvels Aleksandrovičs;
Reliģija	Pareizticība
Paraksts

Aleksandrs II Romanovs (krievu: Александр II Николаевич Романов, Освободитель; dzimis 1818. gada 17. aprīlī, miris 1881. gada 1. martā) bija Krievijas Impērijas ķeizars no 1855. līdz 1881. gadam, arī Polijas karalis, Somijas lielhercogs, Kurzemes un Zemgales hercogs, Livonijas hercogs utt.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1818. gada 17. aprīlī (6. jūlijā pēc jaunā stila) Maskavā Krievijas Impērijas ķeizara Nikolaja I un viņa sievas Prūsijas princeses Šarlotes (pēc pāriešanas pareizticībā — Aleksandras Fjodorovnas) ģimenē. Kā troņmantnieku tēvs viņu iesaistīja valsts pārvaldē uzreiz pēc pilngadības sasniegšanas: 1834. gadā viņš sāka strādāt Senātā, 1835. gadā kļuva par Svētās Sinodes locekli, no 1841. gada bija Valsts padomes loceklis, no 1842. gada Ministru komitejas loceklis. 1837. gadā viņš apceļoja 29 Krievijas Impērijas Eiropas daļas, Aizkaukāza un Rietumsibīrijas guberņas. 1838.-1839. gados apceļoja Eiropas valstis.

Pēc Nikolaja I nāves 1855. gada 2. martā viņš kļuva par Krievijas Impērijas ķeizaru Aleksandru II. 1856. gadā viņš izsludināja amnestiju dekabristiem un Polijas-Lietuvas Novembra sacelšanās dalībniekiem. Uz 3 gadiem pārtrauca rekrutēšanu armijā. Pirmais Aleksandra II ārpolitiskais akts bija 1856. gada Parīzes miera līguma parakstīšana, kas izbeidza Krimas karu.

1861. gadā Aleksandrs II izsludināja likumu par dzimtbūšanas likvidēšanu visā Krievijā pēc Baltijas guberņu dzimtbūšanas atcelšanas reformu parauga. Uzsāka plašas tieslietu, izglītības sistēmas, pilsētu, zemes un armijas (piemēram, atcēla miesassodus) reformas. Ierobežoja cenzūru.

1863.-1864. gados apspieda Polijas-Lietuvas Janvāra sacelšanos.

Aleksandrs II turpināja impērijas ekspansiju uz dienvidaustrumiem, pabeidza Kaukāza iekarošanu (Kaukāza karš). 1865.-1881. gadā pievienoja impērijai lielu daļu Vidusāzijas (Krievijas Turkestāna). 1867. gadā pārdeva Aļasku ASV. 1877.—1878. gadā vadīja Krievu—turku karu ar Osmaņu impēriju.

Aleksandrs II piedzīvoja vairākus atentātus. 1866. gadā Sanktpēterburgā viņu mēģināja nošaut Dmitrijs Karakozovs. 1867. gadā Pasaules izstādes laikā Parīzē viņu, uzbrūkot karietei, kurā atradās arī Napoleons III, mēģināja nogalināt poļu emigrants Antonijs Berezovskis. 1879. gadā viņu mēģināja nošaut Aleksandrs Solovjovs. Šajā laikā izveidojās radikālo revolucionāru organizācija Narodnaya Volya, kura par vienu no saviem mērķiem izvirzīja valdnieka nogalināšanu. Šajā pašā gadā tā mēģināja uzspridzināt imperatora vilcienu Krimā, bet 1880. gadā organizācijas pārstāvis Stepans Halturins Ziemas pilī izvietoja spridzekli ēdamtelpā, kas nogalināja 11 cilvēkus, bet neskāra Aleksandru II un ģimeni.

Tomēr savu mērķi Narodnaya Volya sasniedza, un Aleksandrs II gāja bojā teroristu sarīkotā atentātā 1881. gada 1. martā (13. martā pēc jaunā stila) Sanktpēterburgā. Sākotnēji viņu plānoja uzspridzināt, izvietojot spridzekli zem ielas seguma, taču imperatora maršruts tika izmainīts. Izšķirošo atentātu veica Nikolajs Risakovs un Ignācijs Griņevickis, izmetot divus spridzekļus, no kuriem otrais bija valdniekam nāvējošs.

Krievijas Impērijas anektētās zemes Aleksandra II valdīšanas laikā iezīmētas tumši zaļā krāsā (Čerkesija, Karsa, Čečenija, Krievijas Turkestāna, Kuldža, Amūras apgabals, Piejūras novads, Sahalīnas dienviddaļa)

1868. gada plakāts par godu Aleksandra II 50. gadu jubilejai

Ģimene[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1841. gadā troņmantnieks Aleksandrs apprecējās ar Hesenes-Darmštates princesi Mariju (vācu: Maximiliane Wilhelmine Auguste Sophie Marie von Hessen und bei Rhein, pareizticībā kristīta kā Marija — Мария Александровна, 1824—1880).

Bērni:

meita Aleksandra (Александра Александровна, 1842.-1849.)
dēls Nikolajs (Николай Александрович, 1843.-1865.)
dēls Aleksandrs (Александр Александрович, 1845.-1894.), imperators Aleksandrs III
dēls Vladimirs (Владимир Александрович, 1847.-1909.)
dēls Aleksejs (Алексей Александрович, 1850.-1908.)
meita Marija (Мария Александровна, 1853.-1920.),
dēls Sergejs (Сергей Александрович, 1857.-1905.)
dēls Pāvils (Павел Александрович, 1860.-1919.)

Pēc sievas nāvces 1881. gadā viņš aprecējās otro reizi ar kņazieni Katrīnu Dolgorukovu (Долгорукова, Екатерина Михайловна, 1847-1922), kas jau ilgu laiku pirms tam bija viņa mīļākā. Viņa un viņu trīs kopīgie bērni 1880. gadā ieguva uzvārdu "Jurjevski":

Georgijs Jurjevskis (Георгий Александрович Юрьевский, 1872—1913);
Olga Jurjevska (Ольга Александровна Юрьевская, 1873—1925);
Boriss (1876);
Katrīna Jurjevska (Екатерина Александровна Юрьевская, 1878—1959).

Aleksandrs II ar bērniem. No kreisās: Marija, Sergejs, Vladimirs, Aleksandrs, Aleksejs, Nikolajs (1861)
Aleksandrs II ar bērniem (no kreisās: Pāvils, Sergejs, Marija, Aleksejs, Aleksandrs, Vladimirs), vedeklu un mazdēlu Nikolaju (1873)
Aleksandra II otrā sieva Katrīna Jurjevska ar viņu kopīgajiem bērniem Georgiju un Olgu