Aleksandrs II Romanovs

Aleksandrs II
Krievijas imperators
Amatā 1855. gada 2. marts — 1881. gada 13. marts
Priekštecis	Nikolajs I1855. gada 2. marts
Pēctecis	Aleksandrs III
Dzimšanas dati	1818. gada 17. aprīlī Maskava, Krievijas impērija
Miršanas dati	1881. gada 1. martā (62 gadu vecumā) Sanktpēterburga, Krievijas impērija
Apglabāts	Pētera-Pāvila katedrāle, Sankpēterburga
Dinastija	Romanovu dinastija
Tēvs	Nikolajs I
Māte	Aleksandra Fjodorovna
Dzīvesbiedrs(-e)	Marija Aleksandrovna, Jekaterina Dolgorukova (morgāniska laulība)
Bērni	Aleksandra Aleksandrovna Nikolajs Aleksandrovičs Aleksandrs III Vladimirs Aleksandrovičs Aleksejs Aleksandrovičs Marija Aleksandrovna Sergejs Aleksandrovičs Pāvels Aleksandrovičs
Reliģija	Pareizticība
Paraksts

Aleksandrs II Romanovs (krievu: Александр II Николаевич Романов, Освободитель; dzimis 1818. gada 17. aprīlī, miris 1881. gada 1. martā) bija Krievijas impērijas ķeizars no 1855. līdz 1881. gadam, arī Polijas karalis, Somijas lielhercogs, Kurzemes un Zemgales hercogs, Livonijas hercogs utt.

Biogrāfija

Dzimis 1818. gada 17. aprīlī (6. jūlijā pēc jaunā stila) Maskavā Krievijas impērijas ķeizara Nikolaja I un viņa sievas Prūsijas princeses Šarlotes (pēc pāriešanas pareizticībā - Aleksandras Fjodorovnas) ģimenē. Kā troņmantnieku tēvs viņu iesaistīja valsts pārvaldē uzreiz pēc pilngadības sasniegšanas: 1834. gadā viņš sāka strādāt Senātā, 1835. gadā kļuva par Svētās Sinodes locekli, no 1841. gada bija Valsts padomes loceklis, no 1842. gada Ministru komitejas loceklis. 1837. gadā viņš apceļoja 29 Krievijas impērijas Eiropas daļas, Aizkaukāza un Rietumsibīrijas guberņas. 1838.-1839. gados apceļoja Eiropas valstis.

Pēc Nikolaja I nāves 1855. gada 2. marts viņš kļuva par Krievijas impērijas ķeizaru Aleksandru II. 1856. gadā viņš izsludināja amnestiju dekabristiem un Polijas-Lietuvas Novembra sacelšanās dalībniekiem. Uz 3 gadiem pārtrauca rekrutēšanu armijā. Pirmais ārpolitiskais akts bija 1856. gada Parīzes miera līguma parakstīšana, kas izbeidza Krimas karu.

1861. gadā izsludināja likumu par dzimtbūšanas likvidēšanu pēc Baltijas guberņu dzimtbūšanas atcelšanas reformu parauga. Uzsāka plašas tieslietu, izglītības sistēmas, pilsētu, zemes un armijas (piemēram, atcēla miesassodus) reformas. Ierobežoja cenzūru.

1863.-1864. gados apspieda Polijas-Lietuvas Janvāra sacelšanos. Turpināja impērijas ekspansiju uz dienvidaustrumiem, pabeidza Kaukāza iekarošanu (Kaukāza karš). 1865.-1881. gadā pievienoja impērijai lielu daļu Vidusāzijas (Krievijas Turkestāna). 1867. gadā pārdeva Aļasku ASV. 1877.-1878. gadā vadīja Krievu—turku karu ar Osmaņu impēriju.

Miris teroristu sarīkotā atentātā 1881. gada 1. martā (13. martā pēc jaunā stila) Sanktpēterburgā.

Ģimene

1841. gadā troņmantnieks Aleksandrs apprecējās ar Hesenes-Darmštates princesi Mariju (vācu: Maximiliane Wilhelmine Auguste Sophie Marie von Hessen und bei Rhein, pareizticībā kristīta kā Marija — Мария Александровна, 1824—1880).

Bērni:

• meita Aleksandra (Александра Александровна, 1842.-1849.)
• dēls Nikolajs (Николай Александрович, 1843.-1865.)
• dēls Aleksandrs (Александр Александрович, 1845.-1894.), imperators Aleksandrs III
• dēls Vladimirs (Владимир Александрович, 1847.-1909.)
• dēls Aleksejs (Алексей Александрович, 1850.-1908.)
• meita Marija (Мария Александровна, 1853.-1920.),
• dēls Sergejs (Сергей Александрович, 1857.-1905.)
• dēls Pāvils (Павел Александрович, 1860.-1919.)

Pēc sievas nāvces 1881. gadā viņš aprecējās otro reizi ar kņazieni Katrīnu Dolgorukovu (Долгорукова, Екатерина Михайловна, 1847-1922).

Holšteinas-Gottorpas-Romanovu dinastijas valdnieks
Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis: Nikolajs I	Krievijas impērijas ķeizars 1855.-1881.	Pēctecis: Aleksandrs III