Alofons

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Alofons ir viens no locekļiem skaņu kopā, kas veido fonoloģiski (funkcionāli) nozīmīgu vienību — fonēmu. Alofonus definē arī kā fonēmas pozicionālus variantus,[1] piemēram, latviešu valodā [ŋ] ir fonēmas /n/ pozicionāls variants pirms velārajiem /k/ un /g/. Alofonu vidū šķir galveno variantu un sekundāros variantus,[1] minētajā piemērā fonēmas /n/ galvenais variants ir [n], savukārt [ŋ] ir sekundārais variants. Viens no galvenā varianta noteikšanas kritērijiem ir līdzība ar izolēti izrunātu skaņu, galvenais variants kalpo par fonēmas nosaukumu.[2]

Tā kā fonēmas pēc savas definīcijas ir funkcionāli nozīmīgas vienības, tad vairāku skaņu piederēšana vienai un tai pašai fonēmai norāda, ka tās attiecīgās valodas fonoloģiskajā sistēmā neveido funkcionālu kontrastu. Situācija var būt atšķirīga citās valodās, piemēram, angļu valodā /n/ un /ŋ/ ir divas dažādas fonēmas — šo fonēmu kontrasts ir vienīgais, kas ļauj šķirt, piemēram, sun /sʌn/ "saule" un sung /sʌŋ/ "dziedājis/dziedāts".

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Auziņa, Ilze; Markus, Dace; Grigorjevs, Juris (2015). Nītiņa, Daina; Grigorjevs, Juris. red. "Fonētikas un fonoloģijas vispārīgs raksturojums". Latviešu valodas gramatika (Rīga: LU Latviešu valodas institūts): 22.—27. lpp. ISBN 978-9984-742-77-9.