Altīno

Altīno, arī tenors-kontraltīno, tenorino un vīriešu alts ir ultra augsts tenora paveids, kas, kā var secināt no nosaukuma, līdzinās sieviešu altam, jo abu balsu diapazons ir līdzīgs — no mazās oktāvas do līdz otrās oktāvas fa vai mi. Altīno ir retākais sastopamais vīrieša balss paveids. Dažreiz altīno augsto diapazona nošu skanējumā saplūst ar vēl augstāku kontrtenoru, bet tie atšķiras gan pēc skanējuma, gan pēc saišu anatomijas. Pirmais ir vīrišķīgāks, un, dziedot augstākās diapazona notis, balss saites saslēdzas pilnībā, taču kontrtenoram, kas imitē sievietes balsi, augšējās diapazona notis tiek dziedātas falsetā. Tomēr liela daļa muzikologu uzskata, ka speciāli izdalīt altam un soprānam tuvus apakšvariantus, ieskaitot altīno, no kontrtenora nav vajadzības. Altīno repertuāru var sastapt renesanses, kā arī romantisma mūzikā tādiem komponistiem kā Rosīni, Bellīni un citi. Biežāk sastopams renesanses kora darbos, reizēm arī mūsdienu rokmūzikā.

Populārākās altīno lomas operā:

• “Zelta gailis” (Rimska-Korsakova opera) — austrumu gudrais (astronoms, burvis)
• “Deguns” (Šostakoviča opera) — policijas inspektors

Populārākie altīno:

• Genādijs Piščajevs
• Gela Guralija
• Alberts Asaduļins
• Rodrigo del Pozo