Analfabētisms

Vikipēdijas lapa

Analfabētisms (grieķu: αναλφαβετος (analphabetos) — 'nemācīts cilvēks; tāds, kas neprot alfabētu') ir lasīt un rakstīt neprasme. Pārnestā nozīmē par analfabētismu dēvē arī pamatzināšanu trūkumu[1] vai arī zināšanu trūkumu kādā nozarē. Analfabētisma cēloņi var būt kā sociāli (ģimenes apstākļi, izglītības sistēmas trūkumi, kultūras pakalpojumu ierobežota pieejamība), tā arī ģenētiski noteikti. Analfabētisma pretstats ir rakstpratība.

Latvija pieder pie valstīm ar zemu analfabētisma līmeni (95—100% cilvēku prot lasīt un rakstīt), taču saskaņā ar pēdējiem pētījumiem analfabētu skaits Latvijā pieaug.[2]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. Rīga : Avots. 2005. 50. lpp.
  2. «Pieaugušo izglītība. Kurš uzstādīs kursu?» (latviešu). Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 2. novembrī. Skatīts: 2019. gada 19. janvārī. Arhivēts 2011. gada 2. novembrī, Wayback Machine vietnē.