Antropocēns

Antropocēns (grieķu: ἄνθρωπος, ánthrōpos — ‘cilvēks’) ir neoficiāls termins, kuru izmanto, lai raksturotu pašreizējās ģeoloģiskās epohas — holocēna pēdējo sadaļu Zemes vēsturē. Šo sadaļu raksturo saprātīgā cilvēka darbība, kas būtiski ietekmējusi un ietekmē Zemes ekosistēmas.^[1] Terminu tuvu tā pašreizējai nozīmei 2000. gadā ieviesa Nobela prēmijas laureāts ķīmijā un atmosfēras pētnieks Pauls Krutzens. Pauls Krutzens pats uzskata, ka antropocēna sākums ir 18. gadsimta beigas (piedāvā 1784. gadu, kad Džeimss Vats izgudroja tvaika dzinēju), kad pieaugošās cilvēka radītās ogļskābās gāzes veicināja straujas klimata pārmaiņas,^[2] savukārt 2016. gada janvārī akadēmiskais žurnāls Science publicēja rakstu ar apgalvojumu, ka antropocēna sākums ir 1950. gadi, kad cilvēku ietekme uz Zemes sistēmām kļuva pietiekami nozīmīga, lai varētu runāt par pleistocēna beigām un jaunas ģeoloģiskās ēras iestāšanos.^[3] Pastāv vēl viens piedāvāts variants, ka antropocēns ir sācies ar lauksaimniecības izveidošanos (šo mēdz saukt par “ilgo antropocēnu”).

Zinātniskās organizācijas neatzīst antropocēnu kā ģeoloģisku epohu, un 2024. gada martā Starptautiskā Geoloģisko zinātņu apvienība (IUGS) to noraidīja kā oficiāli atzītu laika periodu, savā paziņojumā norādot arī, ka šo terminu cenšoties popularizēt galvenokārt nespeciālisti.^[4] Taču vienlaikus tā atzina terminu par pieļaujamu neoficiālai lietošanai.^[5]