Pāriet uz saturu

Batērsta sala

Vikipēdijas lapa
Šis raksts ir par salu Kanādā. Par salu Austrālijā skatīt rakstu Batērsta sala (Austrālija).
Batērsta sala
Batērsta sala
Ziemeļbrieži Kausuitukas nacionālajā parkā
Batērsta sala (Kanāda)
Batērsta sala
Batērsta sala
Batērsta sala (Nunavuta)
Batērsta sala
Batērsta sala
Batērsta sala (Ziemeļamerika)
Batērsta sala
Batērsta sala
Ģeogrāfija
Batērsta sala
Koordinātas 75°46′N 99°47′W / 75.767°N 99.783°W / 75.767; -99.783Koordinātas: 75°46′N 99°47′W / 75.767°N 99.783°W / 75.767; -99.783
Arhipelāgs Kanādas Arktiskais arhipelāgs
Platība 16042 km²
Garums 188 km
Platums 101-151 km
Krasta līnija 2069 km
Augstākais kalns Stoksa kalns
412 m
Administrācija
Karogs: Kanāda Kanāda
Teritorija Karogs: Nunavuta Nunavuta
Demogrāfija
Iedzīvotāji neapdzīvota
Batērsta sala Vikikrātuvē

Batērsta sala (angļu: Bathurst Island) ir neapdzīvota sala Kanādas ziemeļos Karalienes Elizabetes salu arhipelāgā.[1] 13. lielākā Kanādas sala, 54. lielākā sala pasaulē.

Atrodas Kanādas Arktiskā arhipelāga Karalienes Elizabetes salu Perija salu grupā. Penija šaurums ziemeļaustrumos salu atdala no Devonas salas, Makdugala šaurums dienvidaustrumos — no Kornvolisas, dienvidos Vikonta Melvila šaurums atdala no Velsas Prinča salas, bet rietumos Baiama Mārtina šaurums — no Baiama Mārtina salas. Sala izstiepta ziemeļu—dienvidu virzienā 188 km garumā. Krasti stipri izroboti, daudz līču un fjordu. Piekrastē daudz salu, lielākās no tām ir Aleksandera, Mesija, Vanjē, Kemerona un Helinas salas ziemeļu un ziemeļrietumu piekrastē. Reljefs paugurains, bet zems, salas augstākais punkts ir Stoksa kalns (412 m vjl). Salas teritorijā valda arktiskais tuksnesis. Salas ziemeļrietumos kopš 2015. gada izveidots Kausuitukas nacionālais parks,[2] vidusdaļā kopš 1982. gada — Nanuititilingas nacionālais dabas rezervāts.[3]

Sala periodiski bijusi apdzīvota vismaz jau pirms 4000 gadiem. Pēdējā zināmā pastāvīga apdzīvotā vieta atradusies salas austrumu krastā un bijusi apdzīvota ap 1000. gadu. Vēlākā laikā inuīti salu apmeklējuši sezonāli medību laikā. Pirmais no eiropiešiem salu 1819. gadā atklāja Viljams Perijs, nokartējot tās dienvidu krastu un nodēvējot salu britu kara un koloniju sekretāra Henrija Batērsta (Henry Bathurst) vārdā. Salas rietumu un ziemeļu krasti tika nokartēti tikai 19. gadsimta vidū.

1960. un 1970. gados salu šķērsoja Zemes ziemeļu magnētiskais pols. 1968. gadā salas vidienē Kanādas Nacionālais dabaszinātņu muzejs ierīkoja Augstās Arktikas pētniecības staciju, kas regulāri darbojās līdz 1980. gadiem, bet mūsdienās atjaunota un tiek izmantota kā Nanuititilingas rezervāta lauka pētījumu bāze.

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]