Batērsta sala

Batērsta sala
	Ziemeļbrieži Kausuitukas nacionālajā parkā
	Batērsta sala Batērsta sala Batērsta sala
Ģeogrāfija
Koordinātas	75°46′N 99°47′W / 75.767°N 99.783°WKoordinātas: 75°46′N 99°47′W / 75.767°N 99.783°W
Arhipelāgs	Kanādas Arktiskais arhipelāgs
Platība	16042 km²
Garums	188 km
Platums	101-151 km
Krasta līnija	2069 km
Augstākais kalns	Stoksa kalns; 412 m
Administrācija
	Kanāda
Teritorija	Nunavuta
Demogrāfija
Iedzīvotāji	neapdzīvota
	Batērsta sala Vikikrātuvē

Batērsta sala (angļu: Bathurst Island) ir neapdzīvota sala Kanādas ziemeļos Karalienes Elizabetes salu arhipelāgā.^[1] 13. lielākā Kanādas sala, 54. lielākā sala pasaulē.

Ģeogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atrodas Kanādas Arktiskā arhipelāga Karalienes Elizabetes salu Perija salu grupā. Penija šaurums ziemeļaustrumos salu atdala no Devonas salas, Makdugala šaurums dienvidaustrumos — no Kornvolisas, dienvidos Vikonta Melvila šaurums atdala no Velsas Prinča salas, bet rietumos Baiama Mārtina šaurums — no Baiama Mārtina salas. Sala izstiepta ziemeļu—dienvidu virzienā 188 km garumā. Krasti stipri izroboti, daudz līču un fjordu. Piekrastē daudz salu, lielākās no tām ir Aleksandera, Mesija, Vanjē, Kemerona un Helinas salas ziemeļu un ziemeļrietumu piekrastē. Reljefs paugurains, bet zems, salas augstākais punkts ir Stoksa kalns (412 m vjl). Salas teritorijā valda arktiskais tuksnesis. Salas ziemeļrietumos kopš 2015. gada izveidots Kausuitukas nacionālais parks,^[2] vidusdaļā kopš 1982. gada — Nanuititilingas nacionālais dabas rezervāts.^[3]

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sala periodiski bijusi apdzīvota vismaz jau pirms 4000 gadiem. Pēdējā zināmā pastāvīga apdzīvotā vieta atradusies salas austrumu krastā un bijusi apdzīvota ap 1000. gadu. Vēlākā laikā inuīti salu apmeklējuši sezonāli medību laikā. Pirmais no eiropiešiem salu 1819. gadā atklāja Viljams Perijs, nokartējot tās dienvidu krastu un nodēvējot salu britu kara un koloniju sekretāra Henrija Batērsta (Henry Bathurst) vārdā. Salas rietumu un ziemeļu krasti tika nokartēti tikai 19. gadsimta vidū.

1960. un 1970. gados salu šķērsoja Zemes ziemeļu magnētiskais pols. 1968. gadā salas vidienē Kanādas Nacionālais dabaszinātņu muzejs ierīkoja Augstās Arktikas pētniecības staciju, kas regulāri darbojās līdz 1980. gadiem, bet mūsdienās atjaunota un tiek izmantota kā Nanuititilingas rezervāta lauka pētījumu bāze.