Bauslības un Evaņģēlija šķiršana

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Bauslības un Evaņģēlija šķirtība ir luteriska mācība par Dieva doto likumu (Bauslības) un dāvātās žēlastības (Evaņģēlija) savstarpējo dialektiku. Abi šie termini tiek lietoti šaurākā nozīmē.

Plašākā nozīme[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Plašākā nozīmē bauslību var saprast kā:

  1. Vecās Derības daļu (Toru),
  2. visu Vecās Derības likumu kopumu,
  3. Dieva doto desmit baušļu (dekaloga) apzīmējumu,

Evaņģēlijs plašākā nozīmē var tikt attiecināts uz:

  1. visu Jaunās Derības mācību (kas ietver, gan pavēles, gan apsolījumus),
  2. uz konkrētām Jaunās Derības grāmatām (piemēram, Mateja evaņģēlijs).

Šaurākā nozīme[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

"Šaurākā" nozīmē tas tiek attiecināts uz Dieva pavēli kā tādu. Tātad, ar bauslību Bauslības un Evaņģēlija šķirtības sakarā runā kā par visu, ko Dievs prasa vai noliedz.

Evaņģēliju attiecina tikai uz Dieva dāvāo žēlastību, kas atklājusies Jēzū Kristū un Viņa vietnieciskajā upurī. Tātad, šajā nozīmē evaņģēlijs Bauslības un Evaņģēlijas šķirtības sakarā ir tikai un vienīgi Dieva bezatlīdzības dāvāts grēcinikiem. Bauslības un Evaņģēlija šķirtība ir nepieciešama Dieva darbības izpratnei Dieva soda un pestīšanas atšķirības izpratnei.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Valters Karls F. V. “Bauslība un Evaņģēlijs”. Rīga, Augsburgas institūts, 2001.