Dalībnieks:Anzela Geljanu/Gaujienas pilsmuižas ēku ansamblis
Gaujienas pilsmuižas ēku ansamblis[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Gaujienas pilsmuižai ir sena priekšvēsture, kuras saknes rodamas jau no Ziemeļu kara laikiem. Pēc kara visa Vidzeme pārgāja Krievijas īpašumā, taču Krievijas cara administrācija ļāva saglabāties ierastajai kārtībai kopš zviedru laikiem, tāpēc vācu muižniecība privilēģijas pastāvēja vēl ar vien. Līdz ar to arī Gaujienas muižas juridiskais stāvoklis nemainījās – tā palika kroņa muiža [1]. Kronis pats apsaimniekoja tikai nelielu daļu savu īpašumu, bet lielāko daļu izrentēja. Līdzīgi tika apsaimniekota arī Gaujienas pils muiža. Tā 1725.gada 1.jūnijā Rīgā kronis noslēdz ar majoru Johanu fon Vulfu līgumu par Gaujienas pilsmuižas iznomāšanu uz 12 gadiem- no 1725.g. 24.jūnija līdz 1737.g. 24.jūnijam [1]. Fon Vulfs gan nebija muižas pirmais saimnieks, tas bija Brons Delvigs, kurš 18.gs vidū kļuva par pirmo muižas īpašnieku.[1] Pili cēla no koka ar lubiņu jumtu. Pils būve noritēja diezgan smagi, jo trūka darba spēks, līdz ar to barons solīja strādīgākos atbrīvot no dzimtbūšanas, taču pēc pils pabeigšanas tas, protams, ka nenotika.
Pirmā mūra ēka Gaujienas centrā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Deglava dēli Gaujienas pilsmuižas īpašumus pārdeva Heinriham Berensam fon Rautenfeldam. Celtās ēkas vairs nespēja apmierināt H.B fon Rautenfelda un ģimenes prasības, tāpēc 1788.gadā tika uzcelta pirmā mūra ēka, muižas centrā – klēts.[1] Tā atrādās atstatus no pārējām saimniecības koka ēkām, taču 200 metru attālumā no kunga mājas. Klēts celta klasicisma stilā. Interesantākais, ka ēkas ziemeļu galā atrodas metāla vēja rādītājs, kurš pat šodien rāda vēja virzienu Gaujienā. Klēti, 1957.-1958.g, pārbūvēja par dzīvojamo ēku un šo funkciju būve pilda arī mūsdienās. No senās ēkas vēl arī ir saglabājušā četras toskāniskās kolonas, kuras balsta frontonu.[1]
Jaunās pilsmuižas celtniecība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pēc H.B fon Rautenfelda nāves muižu mantoja viņa dēls. Tikmēr Vidzemē plašus īpašumus pirkt un mantot sāka Johans Vulfs (14.05.1663.-05.02.1748). Viņš iegādājās Aumeistaru muižu un 12 gadu garumā nomājas arī Gaujienas pilsmuižu.[1] 1818.gada 17.februārī Ādolfs Heinrihs fon Vulfs, Johana fon Vulfa dēls, kļūst par Gaujienas muižas īpašnieku, nopērkot īpašumu no H.B fon Rautenfelda dēla. Barons nebija apmierināts ar novecojušajām koka saimniecības ēkām izņemot klēti un spirta brūzi, kuras bija celtas no dolomīta. Gaujienas centra pārbūve sākusies ar jaunās pils celšanu, kuras vieta izraudzīta tā, lai no tās veras skaists uz apkārtni. Būvdarbi norisinājās no 1818.-1827.gadam, kad tika pabeigta pils pamat korpusa būve un iekštelpas iekārotas barona un viņa ģimenes vajadzībām.[1]
Dārznieka ēka/špricmāja[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Ap 1835.g blakus muižai, tika uzcelta arī dārznieka māja ar noliktavu. Arī šī ēka būvēta klasicisma stilā, taču interesantākais ir tas, ka zem ēkas visā garumā ir pagrabs ar mūrētām velvēm. Arī šobrīd ēka ir saglabājusies un kalpo kā dzīvojamā māja. 1838.gadā ir celta arī muižas dzīvojamā un saimniecības ēka, kura 1886.g kļuva par ugunsdzēsēju māju jeb špricmāju.[1]
Pilsmuižas otrais būvniecības etaps[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Ādolfs Heinrihs fon Vulfs mira 1843.gada 9.novembrī Ausmetaros. Gaujienas pilsmuižu un vēl 11 muižas ieguva barona dēls Juliuss Voldemārs fon Vulfs. Viņš turpināja tēva iesākto un savu darbību iesāka ar jaunās pils korpusa pārbūvi, kuru pabeidza ap 1850.g.[1] Gaujienas pils celta vēlīnā klasicisma stilā. Parādes durvis sargā divas guļošas lauvas. Dažādas interjera nianses un detaļas laika gaitā ir zudušas, taču daudz kas ir arī saglabājies, piemēram kolonas, griestu gleznojumi, parketa grīdas, pils kāpnes. Skolas vajadzībām tika apvienotas trīs barona telpas: bibliotēka un bufetes istaba, ēdamistaba un viesu pieņemšanas zāle. Šobrīd šīs telpas kalpo kā skola zāle.
Staļļmeistara-kučiera māja[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Turpinoties būvdarbiem Juliuss fon Vulfs pēc 1850.g uzcēla arī staļļmeistara – kučiera māju ar zirgu staļļu kompleksu.[1] Kučiera ēkai pa vidu bija iebūvēts pulkstenis, lai muižas ļaudis zinātu pareizu laiku. Abās pusēs ēkai bija divi ieejas vārti pa kuriem zirgus ieveda un izveda. Virs tiem bija novietotas zirgu galvu figūras. Līdz mūsdienām gan saglabājies tikai ēkas vidējais korpuss. Viena no dekoratīvajām zirga galvām ir apskatāma arī Ojāra Vācieša Gaujienas vidusskolas muzejā.
Avots "Lauvas mute"[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
19.gs izbūvēt ir arī avots „Lauvas mute”, kurš patiecoties Valsts Kultūrkapitāla fonda projektam atkal darbojas un no lauvas galvas atkal tek dzerams un tīrs ūdens.[1] Vēl joprojām ir arī saglabājušies ieejas vārti un pati lauvas galva.
Kapliča-mauzoleja[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Juliuss Voldemārs fon Vulfs mira 1872.gada 10.janavāri Rietumvācijā - Visbādenē, kad medību laikā viņu nošāva. Viņa sieva Šarlote nolēma Gaujienā uzcelt kapliču-mauzoleju. Būvniecību pabeidza 1872.gada augusta beigās.[1] Kapliča atradās kilometra attālumā no muižas. Tā bija paliela, kvadrātveida celtne ar kupolu. Pēc vēlāko laiku arhitektu vērtējumiem Gaujienas kapliča bija viena no iespaidīgākajiem klasicisma tradīcijās veidotajām muižas īpašnieku kapličām Latvijā.[1] Diemžēl no kapličas-mauzoleja vien saglabājušies vārti un neliela daļa no pašas ēkas, jo to nopostīja 1967.gada ar mērķi veidot citas pilsētas parku to rotājot ar Vulfu kapličas kolonnām.