Pāriet uz saturu

Dalībnieks:Egilus/Smilšu kaste/Sēnes

Vikipēdijas lapa

Šī nav Vikipēdijas, bet gan privātās smilšu kastes lapa.

Paša informācijai un drusku urbim ar orbītu.

Neizturējis esošos latviskos sēņu aprakstus, kuri uzskatāmi labākajā gadījumā par nejaušām piezīmēm, kurām pa reizei pievienotas apšaubāmas sensācijas, sadomāju ar septembri ķerties pie visas tās lietas pārstrādes, tad man, cerams, tam būs laiks. Tiesa, Interneta man vienalga nebūs un mājās datoram Win98 un pavisam brīvi 4MB uz cietā diska, tāpēc nāksies vadīties pārsvarā no rakstu avotiem un rakstīt tekstus disketēs vēlākai pārsūtei uz Internetiem :)

  • Savest kārtībā vispārējos rakstus, tādus kā Sēne (kā auglķermenis; pieminēt makroskopismu, augstākās sēnes, etniskās valstis nomainīt ar Z-ZA Eiropu, noīsināt ēdamo u.c. sēņu sarakstus rakstā, lai tos lasa atsevišķi, pieminēt nosacīti ēdamās, vāji indīgās un skaidras starpības trūkumu starp tām, izmest no indīgo un neēdamo sarakstiem visādus pārpratumus utt.)
  • Uzšņāpt kaut pāris rindkopas par visām sistematizācijas vienībām, ieskaitot novecojušās. Pēc iespējas norādīt uz agrāko sistematizāciju, jo padomjlaikos par to skrīvēja saprotamāk. Un sistematizācijas augšdaļā norādīt uz to, ka sēņu noteicēji parasti dala pēc cepurītes apakšpuses, pat ja modernā sistematizācija dažreiz ieliek vienā dzimtā stobriņu un lapiņu sēnes (tehniski jaunā metode ir pareizāka, bet es skatos uz sēnēm kā sēņotājs, nevis kā ģenētiķis).
  • Uzskrīvēt kaut cik atbilstošus rakstus par iespējami daudzām sēnēm pēc vienota parauga (t.i. ar sēnes tehniski-taktisko raksturojumu, augtenēm, izmantošanu. Par pagatavošanu minimāli, tam jātaisa speciāli raksti un jāsūta lasītāji uz turieni). Šķiet, paraugam vislabāk orientēties uz A. Baloža “Rokasgrāmatu sēņotājiem” (1974), jo to pie mums LV pārraksta katrs, kam nav slinkums, bez atsauces uz autoru. Pat iespiedgrāmatās. Vismaz par kādām 200-300 sēnēm tādiem rakstiem jābūt, lai Vienradži žēlīgi manām smadzenēm.
  • Neskādētu šo to uzrakstīt arī par galvenajiem sēņu mežiem, kas atrodas LVM pārziņā. Privātie parasti ir mazvērtīgi.
  • Jāatrod laiks pašam aizbraukt uz mežu pafotografēt, nevis sēņot, lai nebūtu jāņem visas bildes no ārzemju avotiem, kur sēnes izskatā pa reizei atšķiras no mūsējām (citādi augšanas apstākļi ļoti ietekmē sēņu fenotipu). Žēl, ka nopietnā līmenī nav savienojami sēņot un fotografēt.

Par ēdamības jautājumu

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1. Neviens neko nejēdz. Sēnes ir maz izpētītas un tāpēc jebkurš var sludināt gandrīz jebko par jebkuru sēni, nebaidīdamies pārbaudes. Tas gan attiecas uz visiem produktiem,- atceroties vispasaules pretsviesta kampaņu. Tāpēc pagaidām uzskatu, ka patiesības kritērijs ir efektīva prakse. Daži vienas sugas sēnes visu dzīvi ēd, bet daži ar to noindējas, kā ar bisītēm, kurām zinātnieki pat izzīda no pirksta speciālu indi un ne tik sen to atzina (starp citu, tā afēra pelnījusi īpašu rakstu)? Tā arī rakstām. Pieminam arī vācu zemnieku ģimeni, kuri 1931. gadā noindējās ar svaigām gailenēm. Ja nav ziņu, ka no šīs sēnes kāds būtu reāli saindējies, saslimis ar vēzi utt., ir tikai teorijas, tad tā arī rakstām - praktiska apstiprinājuma indīgumam/kaitīgumam nav (to es pirmām kārtām par cūcenēm). Ja jau pat bālo mušmiri izmetuši no indīgajām sēnēm, tad turēt tur sarkandzeltaini vai parasto smilteni man šķiet nepārdomāti, bet ja no tā neizvairīties - tad vismaz aplinkus paskaidrot, ka kāds tur nav adekvāts.

2. Visi angļvalodīgie avoti un to tulkojumi sēņu ēšanas jautājumos uzskatāmi par ķēves murgiem neatkarīgi no to autoru zinātniskā grāda. Viņi vai katrai piektajai sēnei pieraksta “uzmanīgi, var saturēt sēņu gabaliņus”, citiem vārdiem, “indīga, tiek plaši lietota pārtikā Ziemeļeiropā/Austrumeiropā”. Turklāt viņi savā starpā nav vienisprātis, tā, vieni par neēdamu sauc parasto celmeni, bet citi šo atklājumu noklusē. Un jā, parastā alksnene arī esot indīga, jo ļoti sīva - tā arī raksta. Un viena vietējā speciāliste, ko še nesaukšu vārdā, to mierīgi tulko kā ir. Ja mēs to visu ņemsim par pilnu, pusi parasti lasāmo sēņu būs jāatstāj mežā tiem, kas šādu literatūru nelasa, turklāt ar katru gadu šis saraksts pagarinās. Varētu nodomāt, ka sēnes mutē ar baktēriju ātrumu un visas vienā virzienā - lai ieknābtu cilvēkam, kā bioloģija uz H. Harisona “Nepakļāvīgās planētas”. Angļu vikipēdija, starp citu, brīdina arī no priežu baraviku ēšanas, jo tās uzkrājot kaitīgos metālus.

3. Jebkura sēne bīstamā daudzumā satur indīgas vielas, ja tā ir veca, augusi ekoloģiski cūciskās vietās (remember Chernobyl’ and Vidzemes highway) vai gar viņu paberzējies indīgs krupis. Pat laika apstākļiem ir nozīme. Un jā, sēņodiņu kāpuru izkārnījumi sēnē pēc kāda laika arī var kļūt toksiski. Un paši sprāgušie kāpuri arī. Tas pats attiecas uz maizi, āboliem un desu. Mēs visi mirsim, glābiņa nav! Bet tie, kas riskēs ēst iespējami indīgus produktus, aizies kapu kalniņā vēlāk kā tie, kas atteiksies no to ēšanas un nomirs badā.