Dalībnieks:Kristapsfreijs/Rapakivi granīts
Rapakivi granīts
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Rapakivi granīti Fenoskandijā un tai piegulošajās teritorijās veidojās pirms aptuveni 1 000 000 000 gadu, vidējā un vēlīnā proterozoja laikā. Rapakivi granīti ir vieni no izplatītākajiem iežiem Latvijas laukakmeņu sastāvā. Rapakivi granīti ir ledāja atnesti pirms 12–15000 gadu. Sarkanie no Ālandes salām, brūnganie no Vīborgas apkārtnes DA Somijā, bet rozīgie no Rietumsomijas piekrastes. [1]
Nosaukums bieži tiek izmantots kā tekstūras jēdziens, kur plagioklāza gredzens ietver ortoklāza noapaļotos minerālus intruzīvajos iežos. Rapakivi ir Somu "Drupu iezis", jo tam ir dažādi siltuma izplešanās koificienti sastāvā esošajos minerālos un padara iezi drūpošu.[2] Rapakivi granītu pirmais aprakstīja Somu petrologs Jakobs Sederholms 1891.gadā.[3]
Sastopamība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Rapakivi granīts ir diezgan reti sastopams granīta veids, taču tas ir sastopams Ziemeļamerikā un Dienvidamerikā (Illeskas Batolīts, Urugvaja, Rondonia, Brazīlija) Baltijas vairogs, Grenlandes dienvidos, Āfrikas dienvidos, Indijā un Ķīnā. Lielākā daļa ir atrodami proterozoja metamorfiskajās joslās, lai gan ir atrasti arī Arhaja un Fanerozoja eonās.
Veidošanās
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Rapakivi granīts kristalizējas Zemes dzīlēs, lielākā vai mazākā dziļumā. Kristalizācija notiek tūkstošiem un miljoniem gadu ilgi, un minerālu kristāli izaug vairākus milimetrus līdz vairākus centimetrus lieli. Tie parasti ir labi saskatāmi ar neapbruņotu aci. Tādu ieža uzbūvi sauc par pilnkristālisku. Parasti ieža raksturojumā iekļauj apzīmējumus, kas raksturo to veidojošo daļiņu izmērus. Intruzīvie ieži visbiežāk būs lielkristāliski (5–10mm lieli kristāli), vidēji lielkristāliski (2–5mm) un smalkkristāliski (1–2mm).[1]
Ķīmiskais sastāvs
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Rapakivi granīts ir bagāts ar K, Rb, Pb, Nb, Ta, Zr, Hf, Zn, Ga, Sn, Th, U, F un uz zemes reti sastopamiem elementiem, Ca, Mg, Al, P un Sr sastopams nav. Fe/Mg, K/Na un Rb/Sr attiecības iezī ir augstas. Rapakivi granīts sastāvā 70.5% no SiO2 , kas padara to par skabo iezi. Rapakivi granītā ir augsts fluorīda sastāvs, tas variē no 0.04-1.53%, salīdzinoši ar citiem līdzīgiem iežiem, kuru sastāvā tas ir līdz 0.35%. Gruntsūdeņi rapakivi granīta zonās ir augsts fluorīda saturs (1-2mg/l). [4] Dažas ūdens apstrādes kompānijas izdala fluorīdu no ūdens.[5]
Petrogrāfija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Rapakivi granīts ir ar lieliem, noapaļotiem kristāliem, kuri sastāv no noapaļotajiem ortoklāza minerāliem, kuru ietver oligoklāzs.[2]
Ortoklāza kristāli ir noapaļoti, visbiežāk (bet ne visos) ortoklāza kristāliem ir plagioklāza apvalki (viborgītu vai viborgas tipa, kas nosaukti pēc Viborgas pilsētas nosaukuma). Ortoklāzs un kvarcs ir kristalizējušies divās fāzēs, agrīnais kvarcam ir lietus lāses formas kristāli (piterlītu tips, kas nosaukts pēc Pyterlahti atrašanās vietas).[6][7]
Izmantošana celtniecībā
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Rapakivi ir materiāls, ko izmantoja Ālandes viduslaiku akmens baznīcu celtniecībā.[8] 1770.gadā Sanktpēterburgā, Krievijā, bronzas jātnieku statujas pjedestālam tika izmantots rapakivi granīta laukakmens, "Pērkona akmens". Tiek uzskatīts, ka šis laukakmens ir lielākais akmens, ko kādreiz pārvietoja cilvēki, tas sver 1250 tonnas[9]. Mūsdienās rapakivi granīta celtniecības pielietojums ir slīpētas plāksnēs, ko izmanto ēku, grīdu, grīdas segumu vai ietvju segšanai. Kā celtniecības materiāls, viborgītu tipa rapakivi granīts ir pazīstams arī kā "Baltijas brūnais". [10][11]
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ 1,0 1,1 Dainis Ozols. «Latvijas minerāli un ieži». Latvijas vides aizsardzības fonds, 2008. Skatīts: 11.29.2017..
- ↑ 2,0 2,1 «Tietoaineistot - maaperäkartan käyttöopas - rapautuminen - GTK». Skatīts: 29.11.2017.
- ↑ Ueber die finnländischen Rapakiwigesteine.
- ↑ Rämö, T., Haapala, I. ja Laitakari, I. 1998. Rapakivigraniitit – peruskallio repeää ja sen juuret sulavat. In: Lehtinen, M., Nurmi, RA., Rämö, O.T. (Toim.), Suomen kallioperä – 3000 vuosimiljoonaa. Suomen geologinen seura. Gummerus kirjapaino, Jyväskylä. 257-283.
- ↑ «The occurrence and geochemistry of fluorides in natural waters in Finland and East Africa with reference to their geomedical implications». Skatīts: 29.11.2017..
- ↑ Le Maitre, R. W. (editor) (2002). Igneous Rocks — A Classification and Glossary of Terms. Cambridge: Cambridge University Press.
- ↑ Walter Wahl: Die Gesteine des Wiborger Rapakiwigebietes. Fennia, Band 45/20, Helsingfors (Tilgmann) 1925, p. 24.
- ↑ «Eckerö church».
- ↑ «Adam, Jean-Pierre (1977). "À propos du trilithon de Baalbek: Le transport et la mise en oeuvre des mégalithes". Syria. 54 (1/2): 31–63.».
- ↑ «Quasicrystals».
- ↑ «BALTIC BROWN, YLÄMAAN RUSKEA GRANIITTI».