Dalībnieks:Linrein/Smilšu kaste

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Dzīvnieku izmantošana cilvēku dzīvē [labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mākslinieciskā vīzija: Aleksandrs Coosemans, "Mūžīgā dzīve ar omāru un austerēm", 1660.

Cilvēki dzīvniekus izmanto gan praktiski – pārtikā, apģērbu ražošanā, gan simboliski – mākslā, literatūrā, mitoloģijā un reliģijā. Šādi izmantotie dzīvnieki ir zivis, vēžveidīgie, kukaiņi, gliemeži, zīdītāji un putni.[1] [2] [3]

Ekonomiski dzīvnieki cilvēku populācijai nodrošina lielu daļu patērētās pārtikas – gaļas, neatkarīgi no tā vai tie ir audzēti saimniecībā vai medīti. Pirms tika izgatavotas mehanizētas tehnoloģijas un transports sauszemes zīdītāji nodrošināja lielu daļu enerģijas, ko cilvēki izmantoja darbaspēkam un transportam.

Dzīvnieki ir arī modeļi bioloģiskajā izpētē, piemēram, ģenētikā.

Daudzas sugas tiek turētas kā mājdzīvnieki, no kuriem populārākie ir zīdītāji, īpaši suņi un kaķi. Bieži šiem dzīvniekiem tiek piedēvētas cilvēku iezīmes un emocijas.

Tādi dzīvnieki kā zirgi un brieži ir vieni no agrākajiem objektiem mākslas darbos, kas atrodami augšējā paleolīta alu gleznojumos, tos var apskatīt Francijā Lasko alu gleznojumos. Zināmākie mākslinieki, kas pazīstami ar dzīvnieku portretiem ir Albrehts Dīrers, George Stubbs un Edvīns Lendsers. Dzīvniekus joprojām izmanto literatūrā, filmās, mitoloģijā un reliģijā.

Liellopu gaļa lopkautuvē.

Dzīvnieki cilvēku kultūrā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kultūra sastāv no cilvēku sabiedrībā sastopamās sociālās uzvedības un normām, kas tiek izplatītas caur sociālo mācīšanos. Kultūrā visās cilvēku sabiedrībās ietilpst izteiksmīgas formas kā māksla, mūzika, dejas, rituāli, reliģijas un tehnoloģijas, piemēram, instrumentu izgatavošana, ēdiena pagatavošana, pajumte un apģērbs.

Materiālās kultūras jēdziens ietver fiziskās izpausmes kā tehnoloģijas, arhitektūra un māksla, bet nemateriālā kultūra ietver sociālas organizācijas, mitoloģiju, filozofiju, literatūru un zinātni.[4]

Antropoloģija tradicionāli ir pētījusi dzīvnieku lomas cilvēku kultūrā divos pretrunīgos veidos: kā cilvēka fiziskos resursus un kā simbolus vai jēdzienus, izmantojot totēmismu un animismu. Pavisam nesen antropologi ir redzējuši dzīvniekus kā cilvēka sociālās mijiedarbības dalībniekus.[5]

Šajā rakstā aprakstītas dzīvnieku lomas cilvēku kultūrā, tās definētas gan no praktiskā skatījuma, gan no simboliskā.

Praktiskā izmantošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kā ēdiens[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tradicionālais zvejas traleris ar sardīnēm, Indija.

Cilvēku populācija izmanto lielu daļu dzīvnieku sugas pārtikā, gan lopkopības lopus, gan savvaļas sugas, ko var iegūt jūrā vai nomedīt.[6] [7] Daudz zivju sugu – siļķes, mencas, tuncis, makreles un anšovi tiek nozvejoti komerciālajām vajadzībām, apgādājot lielu daļu pasaules ar pārtiku, no kuras var iegūt proteīnus un taukskābes. Mazāku daļu zivju sugu audzē komerciāliem mērķiem, piemēram, lašus un karpas.[8] [9]

Bezmugurkaulnieki, tostarp galvkāji, piemēram, kalmāri un astoņkāji; vēžveidīgie, piemēram, garneles, krabji un omāri; gliemeži, piemēram, austeres arī tiek nomedīti vai audzēti priekš pārtikas.[10]

Zīdītāji, tieši mājlopi, veido lielāko daļu no iegūtās dzīvnieku gaļas, ko audzē visām pasaules vajadzībām. Tajā ir iekļauti (2011) aptuveni 1,4 miljardi liellopu, 1,2 miljardu aitu, 1 miljards cūkas[11] un (1985) vairāk kā 700 miljoni trušu.[12]

Košenila kukaiņi tiek savākti no dobuma bumbiera, 1777.

Drēbēm un tekstilizstrādājumiem[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Aita, kas tradicionāli tiek nocirpta ar asmeņu šķērēm.

Tekstilizstrādājumi izgatavoti no dzīvnieku šķiedrām, piemēram, vilnas, kamieļu matiem, angoras, kašmira un mohēras. Vācēji izmantoja dzīvnieku cīpslas kā apsējus.

Lai izgatavotu apavus, rokassomas, jostas un daudzas citas preces, tiek plaši izmantotas liellopu, cūkas un citu dzīvnieku ādas.

Dzīvniekus medī un audzē arī kažokādas dēļ, lai varētu izgatavot tādas lietas kā mēteļus, cepures, sākot no vienkārši siltas un praktiskas līdz pat elegantākajam un dārgākajam.[13] [14]

No kukaiņu ķermeņiem tiek iegūtas krāsvielas karmīns no košenila kukaiņiem[15] [16], šellaka[17] [18], ko izdala kukaiņi Coccus laca un sarkanā krāsa no kermes[19] [20] [21] [22] [23] ģints bruņutu mātītēm.

Aristotelis un Plīnijs vecākais pierakstīja, ka Klasiskajā laikmetā purpursarkanu krāsu ieguva no jūras gliemežiem Stramonita haemastoma (Muricidae), krāsa simbolizēja cēlumu un karaļa godu.[24]

Darbam un transportam[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zirgi velk ratu vagonus Tibetā.

Pirms tika izgatavotas mehanizētas automašīnas, tādi dzīvnieki kā liellopi, zirgi, jaki, kamieļi un ziloņi tika izmantoti darbā kā transportlīdzekļi. Šobrīd vairs tik daudz dzīvniekus neizmanto, bet joprojām ir valstis, kurās mehanizētie transportlīdzekļi nav pieejami un cilvēki izmanto dzīvniekus.

2004. gadā dzīvnieki nodrošināja 80% no darba jaudas, galvenokārt, trešo valstu mazajās saimniecībās un aptuveni 20% pasaules transportu lauku reģionos.

Kalnu apgabalos, kur nav piemērota braukšana transportlīdzekļiem ar riteņiem, dzīvnieki joprojām turpina transportēt preces.[25]

Laboratorijas peles, kas tika gatavotas radiācijas testam Los Alamos 1957. gadā.

Zinātnē[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Liela nozīme zinātnē kā eksperimenta modeļiem ir augļu mušiņai Drosophila melanogaster, zebras zivīm Danio rerio, vistām un mājas pelēm. Šos dzīvniekus izmanto bioloģiskajos pētījumos ģenētikā[26] un jaunu zāļu izstrādē, kur jaunās zāles pārbauda uz dzīvniekiem, lai pārliecinātos par medikamentu drošību.[27] [28]

Katru gadu eksperimentiem izmanto miljoniem zīdītāju, īpaši peles un žurkas.[29] Ir radītas ģenētiski modificētas peles ar inaktivētu gēnu, kas pārtraukta vai aizstāta ar ar mākslīgu DNS daļu, tādējādi var pētīt šos gēnus, kuru funkcija vēl joprojām nav zināma.[30] [31]

Medicīnā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vakcīnas tiek veidotas izmantojot dzīvniekus, jau kopš 18.gs., kad Edvards Dženners radīja pirmo vakcīnu. Viņš bija ievērojis, ka slaucējas ar īstajām (melnajām) bakām neslimo. No pūslīšiem, kas atradās uz govs tesmeņa, viņš ņēma šķidrumu ar govju baku izraisītājiem un to ievadīja cilvēkiem. Tie, kuri šādu vakcīnu saņēma, ar īstajām bakām nesaslima. Bakas ir pirmā slimība, ko mediķi uzskata par uzveiktu.

No tunikata Ecteinascidia turbinata iegūst pretvēža medikamentu Yondelis.

19. gadsimtā Luis Pastērs izstrādāja novājinātu trakumsērgas vakcīnu. 20. gs. izmantoja in vitro audzētas dzīvnieku šūnas[32], lai cīnītos ar cūciņām un poliomielītu.

Pieaugošais medikamentu daudzums ir balstīts uz toksīniem un citām dzīvnieku izcelsmes molekulām. Zāles vēža ārstēšanai Yondelis tika pagatavotas no tunikāta Ecteinascidia turbinata.

Vienu no toksīniem, ko rada nāvējošais gliemezis Conus geographus tiek izmantots zāles Prialt sastāvā, kas radītas sāpju mazināšanai.[33]


Dendrobātu indes varde.

Medībās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lai atvieglotu medības, cilvēki izmanto dzīvniekus un no tiem veidotos izstrādājumus. Cilvēki izmantoi medību suņus, lai palīdzētu nomedīt tādus dzīvniekus kā briežus, vilkus un lapsas.[34] Mednieki ne tikai izmanto medību suņus, bet arī apmācītus putnus kā ērgļus un piekūnus, lai nomedītu citus putnus vai zīdītājus.[35] Apmācītus kormorānus izmanto, lai nozvejotu zivis.[36]

Dendrobātu indes vardes, īpaši Phillobates ģints sugas, izdala toksīnus kā Pumiliotoksīns 251D un Allopumiliotoksīns 267A, kas ir pietiekami spēcīgi, lai tos izmantotu saindējot ieroču šautriņu galus.[37] [38]

Kā mājdzīvnieki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Cilvēki kā mājdzīvniekus ir izvēlējušies visdažādākos dzīvniekus. Tie var būt bezmugurkaulnieki – tarantulas un astoņkāji, kukaiņi, ieskaitot lūgšanas mantijas[39], rāpuļi – čūskas, hamelioni[40], putni – kanāriji, papagaiļi[41], visiem šiem dzīvniekiem atrodot vietu savā mājvietā.

Antropomorfisms ir iedzimta tendence cilvēkiem piedēvēt cilvēka iezīmes, emocijas un nodomus dzīvniekiem, un tas ir svarīgs aspekts, lai cilvēki veidotu saikni ar dzīvniekiem kā mājdzīvniekiem.[42] [43] [44]Rietumu pasaulē zīdītāji – suņi, kaķi un truši ir populārākie mājdzīvnieki. Amerikā 2012. gadā kā mājdzīvnieki bija apmēram 78 miljoni suņu, 86 miljoni kaķu un 3,5 miljoni trušu.[45] [46] [47] Tomēr cilvēkiem domas dalās par dzīvniekiem kā cilvēku mīluļiem un viņu eksistenci kā indivīdiem un viņu pašu tiesībām.[48]

Zveja Kostarikā.
George Stubbs, 1762, ''Whistlejacket''.

Sportā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sporta medībās tiek medīti gan sauszemes, gan ūdens dzīvnieki.[49] Ūdensdzīvnieki, kurus visvairāk medī sporta nolūkiem, ir zivis, tostarp daudzas sugas no lieliem jūras plēsējiem, tādiem kā haizivis un tuncis, līdz saldūdens zivīm, piemēram, forelēm un karpām.[50] [51]

Putni - irbes, fazāni un pīles, un zīdītāji - brieži un mežacūkas, ir vieni no visvairāk apdraudētajiem medījamiem dzīvniekiem, tos visvairāk medīt sporta un pārtikas dēļ.[52] [53] [54]

Simboliskā izmantošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mākslā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

7 300 gadus veci zīmējumi uz Lasko alu sienām.

Dzīvnieki, visbiežāk zīdītāji, bet arī zivis, kukaiņi u.c. ir bijuši mākslas objekti jau no seniem laikiem. Vēsturiski ir atrasti zīmējumi uz alu sienām Senajā Ēģiptē un aizvēsturiski uz Lasko alu sienām, Dordoņā Francijā un daudzviet citur.

Galvenās dzīvnieku gleznas gleznoja Albrehts Dīrers 1515. gadā Degunradži un George Stubbs 1762. gadā zirga portretu Whistlejacket.[55]

Albrehts Dīrers. 1515. ''Degunradži''.




Literatūrā un filmās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Alfrēds Hičkoks. ''Putni''.

Dzīvniekiem, kas ir dažādi, bites, vaboles, peles, lapsas, krokodili un ziloņi, ir daudz dažādu lomu literatūrā un filmās, sākot no klasiskā – Ēzopa fabulām, Radjarda Kiplinga Džungļu grāmatas līdz pat Beatrises Poteres grāmatas - Stāsts par trusīti Pēterīti.[56]

Filmu žanrs ir ir bieži balstīts uz lielizmēra kukaiņiem, tostarp 1954. gadā veidotā filma Them!, kur attēlotas radioaktivitātes un mutācijas rezultātā izveidojušās milzu skudras. Kā arī var minēt 1957. gada filmu Lūgšanas mantija, kas ir par milzīgu aizvēsturisku dievlūdzēju kukaini.[57] [58] [59]

Arī putnus izmanto filmās, piemēram, 1963. gada Alfrēda hičkoka filma "Putni" , kuras pamatā ir Dafnes di Morjē īsais stāsts ar tādu pašu nosaukumu, tajā attēloti agresīvi putnu bari, kuri uzbrūk cilvēkiem.[60] Kens Loučs 1969. gadā izveidoja filmu KES, balstoties uz Barija Hinesa noveli A Kestrel for a Knave, kur stāstīts par zēnu, kas gadiem ejot, pieradināja piekūnu.[61]


Sikspārņu Dievs

Mitoloģijā un reliģijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dievlūdzējs

Dzīvnieki, ieskaitot daudzus kukaiņus[62] un zīdītājus[63] iekļauti mitoloģijā un reliģijā. Starp kukaiņiem gan Japānā, gan Eiropā līdz pat senajai Grieķijai un Romai tauriņš tika uzskatīts par personības iemiesojumu dvēselē, gan laikā, kad tās bija dzīvas, gan arī pēc nāves.[64] [65]

Skarabeju vabole bija svēta Senajā Ēģiptē[66], kamēr dievlūdzējs tika uzskatīta par dievu Āfrikas dienvidu reģiona Khoisan tradīcijās, pateicoties dievlūdzējiem lūdzošajai ķermeņa pozīcijai.[67]

Par zīdītājiem - liellopiem[68], briežiem[69], zirgiem[70], lauvām[71], sikspārņiem[72] [73] [74] [75] [76] un vilkiem[77] ir mīti un rituāli. Arī rāpuļus, piemēram, krokodilus, pielūdza kā dievus kultūrās, tostarp Senajā Ēģiptē[78] un hinduismā.[79] [80]

No divpadsmit Rietumu zodiaka zīmēm sešas ir auns, vērsis, vēzis, lauva, skorpions un Zivis, bet divi citi - strēlnieks (zirgs / cilvēks) un mežāzis (zivis / kazas) ir hibrīdie dzīvnieki, vārds zodiaks tiešām nozīmē dzīvnieku loku. Visas divpadsmit ķīniešu zodiaka zīmes ir dzīvnieki.[81] [82] [83]


Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Fudge, Erica (2002). Animal. Reaktion. ISBN 978-1-86189-134-1.
  2. The Purpose of Humanimalia". De Pauw University. Retrieved 12 September 2018. animal/human interfaces have been a neglected area of research, given the ubiquity of animals in human culture and history, and the dramatic change in our material relationships since the rise of agribusiness farming and pharmacological research, genetic experimentation, and the erosion of animal habitats.
  3. Churchman, David (1987). The Educational Role of Zoos: A Synthesis of the Literature (1928-1987) with Annotated Bibliography. California State University. p. 8. addressing the broad question of the relationship between animals and human culture. The committee argues that zoos should foster awareness of the involvement of animals in literature, music, history, art, medicine, religion, folklore, language, commerce, food, and adornment of the world's culture's, present and past
  4. Macionis, John J.; Gerber, Linda Marie (2011). Sociology. Pearson Prentice Hall. p. 53. ISBN 978-0137001613. Archived from the original on 18 August 2017. Retrieved 29 May 2017.
  5. White, Thomas; Candea, Matei; Lazar, Sian; Robbins, Joel; Sanchez, Andrew; Stasch, Rupert (2018-05-23). Stein, Felix; Candea, Matei; Diemberger, Hildegard, eds. "Animals". Cambridge Encyclopedia of Anthropology. doi:10.29164/18animals
  6. "Fisheries and Aquaculture". FAO. Retrieved 8 July 2016.
  7. "Graphic detail Charts, maps and infographics. Counting chickens". The Economist. 27 July 2011. Retrieved 23 June 2016.
  8. Helfman, Gene S. (2007). Fish Conservation: A Guide to Understanding and Restoring Global Aquatic Biodiversity and Fishery Resources. Island Press. p. 11. ISBN 978-1-59726-760-1.
  9. "World Review of Fisheries and Aquaculture" (PDF). fao.org. FAO. Retrieved 13 August 2015.
  10. "Shellfish climbs up the popularity ladder". HighBeam Research. Retrieved 8 July 2016.
  11. Cattle Today. "Breeds of Cattle at CATTLE TODAY". Cattle-today.com. Retrieved 15 October 2013.
  12. Lukefahr, S.D.; Cheeke, P.R. "Rabbit project development strategies in subsistence farming systems". Food and Agriculture Organization. Retrieved 23 June 2016.
  13. "Animals Used for Clothing". PETA. Retrieved 8 July 2016.
  14. "Ancient fabrics, high-tech geotextiles". Natural Fibres. Retrieved 8 July 2016.
  15. "Cochineal and Carmine". Major colourants and dyestuffs, mainly produced in horticultural systems. FAO. Retrieved June 16, 2015.
  16. "Guidance for Industry: Cochineal Extract and Carmine". FDA. Retrieved 6 July 2016.
  17. "How Shellac Is Manufactured". The Mail (Adelaide, SA : 1912 – 1954). 18 Dec 1937. Retrieved 17 July 2015.
  18. Pearnchob, N.; Siepmann, J.; Bodmeier, R. (2003). "Pharmaceutical applications of shellac: moisture-protective and taste-masking coatings and extended-release matrix tablets". Drug Development and Industrial Pharmacy. 29 (8): 925–938. doi:10.1081/ddc-120024188. PMID 14570313.
  19. Barber, E. J. W. (1991). Prehistoric Textiles. Princeton University Press. pp. 230–231. ISBN 978-0-691-00224-8.
  20. Goodwin, Jill (1982). A Dyer's Manual. Pelham. ISBN 978-0-7207-1327-5.
  21. Schoeser, Mary (2007). Silk. Yale University Press. pp. 118, 121, 248. ISBN 978-0-300-11741-7.
  22. Munro, John H. (2007). Netherton, Robin; Owen-Crocker, Gale R., eds. The Anti-Red Shift – To the Dark Side: Colour Changes in Flemish Luxury Woollens, 1300–1500. Medieval Clothing and Textiles. 3. Boydell Press. pp. 56–57. ISBN 978-1-84383-291-1.
  23. Munro, John H. (2003). Jenkins, David, ed. Medieval Woollens: Textiles, Technology, and Organisation. The Cambridge History of Western Textiles. Cambridge University Press. pp. 214–215. ISBN 978-0-521-34107-3.
  24. Beaumont, Peter (5 December 2016). "Ancient shellfish used for purple dye vanishes from eastern Med". BBC. Retrieved 6 December 2016.
  25. Doke, Sonali K.; Dhawale, Shashikant C. (July 2015). "Alternatives to animal testing: A review". Saudi Pharmaceutical Journal. 23 (3): 223–229. doi:10.1016/j.jsps.2013.11.002. PMC 4475840. PMID 26106269.
  26. "Genetics Research". Animal Health Trust. Retrieved 24 June 2016.
  27. "Drug Development". Animal Research.info. Retrieved 24 June 2016.
  28. "Animal Experimentation". BBC. Retrieved 8 July 2016.
  29. EU statistics show decline in animal research numbers". Speaking of Research. 2013. Retrieved January 24, 2016.
  30. Helen R. Pilcher (2003). "It's a knockout". Nature. doi:10.1038/news030512-17. Retrieved 24 June 2016.
  31. Y Zan et al., Production of knockout rats using ENU mutagenesis and a yeast-based screening assay, Nat. Biotechnol. (2003).Archived June 11, 2010, at the Wayback Machine.
  32. "Vaccines and animal cell technology". Animal Cell Technology Industrial Platform. Retrieved 9 July 2016.
  33. "Medicines by Design". National Institute of Health. Retrieved 9 July 2016.
  34. Fergus, Charles (2002). Gun Dog Breeds, A Guide to Spaniels, Retrievers, and Pointing Dogs. The Lyons Press. ISBN 978-1-58574-618-7.
  35. "History of Falconry". The Falconry Centre. Retrieved 22 April 2016.
  36. King, Richard J. (2013). The Devil's Cormorant: A Natural History. University of New Hampshire Press. p. 9. ISBN 978-1-61168-225-0.
  37. "AmphibiaWeb – Dendrobatidae". AmphibiaWeb. Retrieved 2008-10-10.
  38. Heying, H. (2003). "Dendrobatidae". Animal Diversity Web. Retrieved 9 July 2016.
  39. "Other bugs". Keeping Insects. Retrieved 8 July 2016.
  40. Kaplan, Melissa. "So, you think you want a reptile?". Anapsid.org. Retrieved 8 July 2016.
  41. "Pet Birds". PDSA. Retrieved 8 July 2016.
  42. Oxford English Dictionary, 1st ed. "anthropomorphism, n." Oxford University Press (Oxford), 1885.
  43. Hutson, Matthew (2012). The 7 Laws of Magical Thinking: How Irrational Beliefs Keep Us Happy, Healthy, and Sane. Hudson Street Press. pp. 165–181. ISBN 978-1-101-55832-4.
  44. Wilks, Sarah (2008). Seeking Environmental Justice. Rodopi. p. 211. ISBN 978-90-420-2378-9.
  45. "Animals in Healthcare Facilities" (PDF). 2012. Archived from the original (PDF) on 2016-03-04.
  46. The Humane Society of the United States. "U.S. Pet Ownership Statistics". Retrieved 27 April 2012.
  47. USDA. "U.S. Rabbit Industry profile" (PDF). Archived from the original (PDF) on 20 October 2013. Retrieved 10 July 2013.
  48. Plous, S. (1993). "The Role of Animals in Human Society". Journal of Social Issues. 49 (1): 1–9. doi:10.1111/j.1540-4560.1993.tb00906.x.
  49. Hummel, Richard (1994). Hunting and Fishing for Sport: Commerce, Controversy, Popular Culture. Popular Press. ISBN 978-0-87972-646-1.
  50. "The World's Top 100 Game Fish". Sport Fishing Magazine. Retrieved 8 July 2016.
  51. "Fish species for recreational fishing". Slovenia.info. Retrieved 8 July 2016.
  52. "Deer Hunting in the United States: An Analysis of Hunter Demographics and Behavior Addendum to the 2001 National Survey of Fishing, Hunting, and Wildlife-Associated Recreation Report 2001-6". Fishery and Wildlife Service (USA). Retrieved 24 June 2016.
  53. Recreational Hog Hunting Popularity Soaring". Gramd View Outdoors. Retrieved 24 June 2016.
  54. Nguyen, Jenny; Wheatley, Rick (2015). Hunting For Food: Guide to Harvesting, Field Dressing and Cooking Wild Game. F+W Media. pp. 6–77. ISBN 978-1-4403-3856-4. Chapters on hunting deer, wild hog (boar), rabbit, and squirrel.
  55. Jones, Jonathan (27 June 2014). "The top 10 animal portraits in art". The Guardian. Retrieved 24 June 2016.
  56. Paterson, Jennifer (29 October 2013). "Animals in Film and Media". Oxford Bibliographies. doi:10.1093/obo/9780199791286-0044. Retrieved 24 June 2016.
  57. Gregersdotter, Katarina; Höglund, Johan; Hållén, Nicklas (2016). Animal Horror Cinema: Genre, History and Criticism. Springer. p. 147. ISBN 978-1-137-49639-3.
  58. Warren, Bill; Thomas, Bill (2009). Keep Watching the Skies!: American Science Fiction Movies of the Fifties, The 21st Century Edition. McFarland. p. 32. ISBN 978-1-4766-2505-8.
  59. Crouse, Richard (2008). Son of the 100 Best Movies You've Never Seen. ECW Press. p. 200. ISBN 978-1-55490-330-6.
  60. Thompson, David (2008). 'Have You Seen ... ?' A Personal introduction to 1,000 Films. Knopf. p. 97. ISBN 978-0-375-71134-3.
  61. "Kes (1969)". British Film Institute. Retrieved 22 April 2016.
  62. Hearn, Lafcadio (1904). Kwaidan: Stories and Studies of Strange Things. Dover. ISBN 978-0-486-21901-1.
  63. "Deer". Trees for Life. Retrieved 23 June 2016.
  64. "Butterfly". Encyclopedia of Diderot and D'Alembert. Retrieved 10 July 2016.
  65. Hutchins, M., Arthur V. Evans, Rosser W. Garrison and Neil Schlager (Eds) (2003) Grzimek's Animal Life Encyclopedia, 2nd edition. Volume 3, Insects. Gale, 2003.
  66. Ben-Tor, Daphna (1989). Scarabs, A Reflection of Ancient Egypt. Jerusalem. p. 8. ISBN 978-965-278-083-6.
  67. "Insek-kaleidoskoop: Die 'skynheilige' hottentotsgot". Mieliestronk.com. Retrieved 9 October 2015.
  68. Biswas, Soutik. "Why the humble cow is India's most polarising animal". BBC. Retrieved 9 July 2016.
  69. Robert Hans van Gulik. Hayagrīva: The Mantrayānic Aspect of Horse-cult in China and Japan. Brill Archive. p. 9.
  70. Robert Hans van Gulik. Hayagrīva: The Mantrayānic Aspect of Horse-cult in China and Japan. Brill Archive. p. 9.
  71. Grainger, Richard (24 June 2012). "Lion Depiction across Ancient and Modern Religions". ALERT. Archived from the original on 23 September 2016. Retrieved 6 July 2016.
  72. Grant, Gilbert S. "Kingdom of Tonga: Safe Haven for Flying Foxes". Batcon.org. Retrieved 2013-06-24.
  73. "Aztec Symbols". Aztec-history.net. Retrieved 24 June 2013.
  74. Read, Kay Almere; Gonzalez, Jason J. (2000). Mesoamerican Mythology. Oxford University Press. pp. 132–134.
  75. "Artists Inspired by Oaxaca Folklore Myths and Legends". Oaxacanwoodcarving.com. Retrieved 24 June 2013.
  76. Berrin, Katherine & Larco Museum. The Spirit of Ancient Peru:Treasures from the Museo Arqueológico Rafael Larco Herrera. New York: Thames and Hudson, 1997.
  77. McCone, Kim R. (1987). Meid, W., ed. Hund, Wolf, und Krieger bei den Indogermanen. Studien zum indogermanischen Wortschatz. Innsbruck. pp. 101–154.
  78. Harris, Catherine C. "Egypt: The Crocodile God, Sobek". Tour Egypt.
  79. Rodrigues, Hillary. "Vedic Deities | Varuna". Mahavidya. Retrieved 19 January 2018.
  80. Bhattacharji, Sukumari (1970). The Indian Theogony: A Comparative Study of Indian Mythology from the Vedas to the Puranas. CUP Archive. p. 39. GGKEY:0GBP50CQXWN
  81. Lau, Theodora, The Handbook of Chinese Horoscopes, pp. 2–8, 30–5, 60–4, 88–94, 118–24, 148–53, 178–84, 208–13, 238–44, 270–78, 306–12, 338–44, Souvenir Press, New York, 2005
  82. "The Zodiac". Western Washington University. Retrieved 12 December 2018.
  83. Tester, S. Jim (1987). A History of Western Astrology. Boydell & Brewer. pp. 31–33 and passim. ISBN 978-0-85115-446-6.