Dalībnieks:Tanmaru/Smilšu kaste

Šī ir dalībnieka Tanmaru smilšu kaste. Smilšu kaste ir dalībnieka lapu apakšlapa, kurā var tikt veikti dažādi eksperimenti. Šis nav enciklopēdijas raksts. Izveido pats savu smilšu kasti šeit.

Raksta veidošanas procesā var noderēt lapas: "Raksta izveidošana", "Rakstu vednis", "Vikipēdijas palīdzība".

Ensimmäisen sukupolven EPIRB-hätäpaikannusmajakat

Hätäpaikannusradiopoiju (EPIRB) on eräänlainen hätäpaikannusmajakka, kannettava paristokäyttöinen radiolähetin, jota käytetään hätätilanteissa lentokoneiden, alusten ja hädässä olevien ja välittömän pelastuksen tarpeessa olevien henkilöiden paikantamiseen. Hätätilanteessa, kuten laivan uppoamisen tai lentokoneen putoamisen yhteydessä, lähetin aktivoituu ja alkaa lähettää jatkuvaa radiosignaalia, jota etsintä- ja pelastusryhmät käyttävät hätätilanteen nopeaan paikantamiseen ja avun antamiseen. Signaalin havaitsevat kansainvälisen pelastuspalvelujen yhteenliittymän, COSPAS-SARSATin, ylläpitämät satelliitit, jotka voivat havaita hätämajakat missä päin maapalloa tahansa ja jotka lähettävät COSPAS-hätätaajuudella 406 MHz. Konsortio laskee majakan sijainnin ja välittää tiedon nopeasti asianmukaiselle paikalliselle ensivasteorganisaatiolle, joka suorittaa etsintä- ja pelastustoimet. Järjestelmän perustarkoituksena on auttaa pelastajia löytämään eloonjääneet niin sanotun "kultaisen päivän" aikana (ensimmäiset 24 tuntia traumaattisen tapahtuman jälkeen), jonka aikana suurin osa eloonjääneistä voidaan yleensä pelastaa. Nykyaikaisen EPIRB-majakan, jota usein kutsutaan GPIRB-majakaksi, erottaa muista hätämajakoista se, että se sisältää GPS-vastaanottimen ja lähettää sijaintinsa, joka on yleensä 100 metrin tarkkuudella, paikannuksen helpottamiseksi. Aiemmat hätämajakat, joissa ei ole GPS:ää, voidaan paikallistaa COSPAS-satelliittien avulla vain 2 kilometrin tarkkuudella.

Nykyaikaisen EPIRB-majakan vakiotaajuus on 406 MHz. Se on kansainvälisesti säännelty liikkuva radioviestintäpalvelu, joka auttaa etsintä- ja pelastusoperaatioita havaitsemaan ja paikantamaan hädässä olevat veneet, lentokoneet ja ihmiset. Se eroaa satelliittihätäpaikannusradiomajakka-asemasta.

Näiden radiomajakoiden ensimmäinen muoto oli 121,500 MHz:n ELT, joka suunniteltiin automaattiseksi paikannusmajakaksi pudonneille sotilaslentokoneille. Yhdysvaltain armeija käytti näitä majakoita ensimmäisen kerran 1950-luvulla, ja 1970-luvun alusta alkaen niitä alettiin käyttää monissa kaupallisissa ja yleisilmailun lentokoneissa. ELT-majakoiden käyttämää taajuutta ja signaalimuotoa ei ollut suunniteltu satelliittitunnistusta varten, mikä johti järjestelmään, jonka sijainnin havaitsemisominaisuudet olivat heikot ja aktivoituneiden majakoiden havaitseminen viivästyi huomattavasti. Satelliittihavaintoverkko rakennettiin sen jälkeen, kun ELT-majakat olivat jo yleisessä käytössä, ja ensimmäinen satelliitti laukaistiin vasta vuonna 1982, ja silloinkin satelliitit tarjosivat vain havaitsemista, ja paikannustarkkuus oli noin 20 kilometriä. Myöhemmin tekniikkaa laajennettiin kattamaan käyttö merellä olevissa aluksissa (EPIRB) ja yksittäisissä henkilöissä (PLB ja vuodesta 2016 alkaen MSLD). Kaikissa on siirrytty käyttämään 121,500 MHz:n taajuutta ensisijaisena taajuutena 406 MHz:n taajuuteen, joka on suunniteltu satelliittipaikannusta ja -paikannusta varten.

Cospas-Sarsatin perustamisesta vuonna 1982 lähtien hätäradiomajakat ovat auttaneet yli 28 000 ihmisen pelastamisessa yli 7 000 hätätilanteessa. Pelkästään vuonna 2010 järjestelmän avulla saatiin tietoja, joita käytettiin 2 388 henkilön pelastamiseen 641 hätätilanteessa.

Lähteet[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Veidne:Kirjaviite
COSPAS-SARSAT, Document C/S T.001 October 1999
FCC, Part 80 and GMDSS
MED, 0735/2001
RTCM, Standard for 406 MHz Satellite EPIRBs

Katso myös[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Maailmanlaajuinen merenkulun hätä- ja turvallisuusradiojärjestelmä

Aiheesta muualla[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Luokka:Merenkulku Luokka:Radiotekniikka

Laboratorija uz mikroshēmas (LOC) ir ierīce, kas apvieno vienu vai vairākas laboratorijas funkcijas vienā integrālā shēmā (parasti saukta par mikroshēmu), kuras izmērs ir tikai no milimetra līdz dažiem kvadrātcentimetriem, lai panāktu automatizāciju un augstas veiktspējas skrīningu. LOC var apstrādāt ļoti mazus šķidrumu tilpumus, kas nepārsniedz pikolītrus. Laboratorijas uz mikroshēmas ierīces ir mikroelektromehānisko sistēmu (MEMS) ierīču apakškopa, un dažkārt tās dēvē par "mikrokopējām analīzes sistēmām" (µTAS). LOC var izmantot mikrofluidiku, kas ir nelielu šķidrumu daudzumu fizika, manipulācija ar tiem un to izpēte. Tomēr, stingri ņemot, "laboratorija uz mikroshēmas" parasti apzīmē viena vai vairāku laboratorijas procesu mērogošanu līdz mikroshēmas formātam, savukārt "µTAS" ir veltīta laboratorijas procesu kopējās secības integrācijai, lai veiktu ķīmisko analīzi. Termins "laboratorija uz mikroshēmas" tika ieviests, kad izrādījās, ka µTAS tehnoloģijas ir izmantojamas ne tikai analīzes vajadzībām.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc mikrotehnoloģiju izgudrošanas (~ 1954. gadā), lai realizētu integrētas pusvadītāju struktūras mikroelektronisko mikroshēmu vajadzībām, šīs uz litogrāfiju balstītās tehnoloģijas drīz vien sāka izmantot arī spiediena sensoru ražošanā (1966. gadā). Turpinot attīstīt šos parasti CMOS savietojamību ierobežojošos procesus, kļuva pieejams arī instrumentu komplekts, ar ko silīcija plāksnēs izveidot mikrometra vai zem mikrometra izmēra mehāniskas struktūras: sākās mikroelektromehānisko sistēmu (MEMS) ēra.

Līdzās spiediena sensoriem, gaisa spilvenu sensoriem un citām mehāniski kustīgām struktūrām tika izstrādātas šķidrumu apstrādes ierīces. Kā piemērus var minēt kanālus (kapilāros savienojumus), maisītājus, vārstus, sūkņus un dozēšanas ierīces. Pirmā LOC analīzes sistēma bija gāzu hromatogrāfs, ko 1979. gadā izstrādāja S. C. Terry Stenforda universitātē. Tomēr tikai astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito gadu sākumā LOC pētniecība sāka nopietni attīstīties, jo dažas pētniecības grupas Eiropā izstrādāja mikrosūkņus, plūsmas sensorus un integrētu šķidrumu apstrādes koncepcijas analīzes sistēmām. Šīs μTAS koncepcijas parādīja, ka integrējot priekšapstrādes posmus, ko parasti veic laboratorijas mērogā, var paplašināt vienkāršo sensora funkcionalitāti, lai veiktu pilnīgu laboratorijas analīzi, ieskaitot papildu tīrīšanas un atdalīšanas posmus.

Liels pētniecības un komerciālās intereses pieaugums bija vērojams 90. gadu vidū, kad izrādījās, ka µTAS tehnoloģijas nodrošina interesantus instrumentus genomikas lietojumiem, piemēram, kapilārai elektroforēzei un DNS mikroshēmām. Lielu atbalstu pētniecībai sniedza arī militārie spēki, jo īpaši DARPA (Aizsardzības progresīvo pētniecības projektu aģentūra), kas izrādīja interesi par pārnēsājamām bioloģisko/ķīmisko kaujas vielu atklāšanas sistēmām. Pievienotā vērtība neaprobežojās tikai ar laboratorijas procesu integrāciju analīzei, bet arī ar atsevišķu komponentu raksturīgajām iespējām un pielietojumu citos, ar analīzi nesaistītos laboratorijas procesos. Tādējādi tika ieviests termins "laboratorija uz mikroshēmas".

Lai gan LOC pielietojums joprojām ir jauns un pieticīgs, uzņēmumu un lietišķās pētniecības grupu interese pieaug dažādās jomās, piemēram, analīzē (piemēram, ķīmiskā analīze, vides monitorings, medicīniskā diagnostika un šūnu diagnostika), kā arī sintētiskajā ķīmijā (piemēram, ātrais skrīnings un mikroreaktori farmācijā). Līdztekus turpmākai lietojumu attīstībai ir paredzams, ka LOC sistēmu pētniecība tiks paplašināta, izmantojot nanotehnoloģijas, lai samazinātu arī šķidrumu apstrādes struktūru mērogošanu. Submikrometru un nanoizmēra kanāli, DNS labirinti, vienas šūnas noteikšana un analīze, kā arī nanosensori varētu kļūt iespējami, ļaujot rast jaunus veidus mijiedarbībai ar bioloģiskām sugām un lielām molekulām. Ir sarakstītas daudzas grāmatas, kurās aplūkoti dažādi šo ierīču aspekti, tostarp šķidruma transportēšana, sistēmu īpašības, sensoru metodes un bioanalītiskie lietojumi.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Lab-on-a-chip devices

Geschke, Klank & Telleman, eds.: Microsystem Engineering of Lab-on-a-chip Devices, 1st ed, John Wiley & Sons. ISBN 3-527-30733-8.
Herold, KE, Rasooly, A (redaktori). Lab-on-a-Chip Technology: Fabrication and Microfluidics. Caister Academic Press, 2009. ISBN 978-1-904455-46-2.
Herold, KE, Rasooly, A (redaktori). Lab-on-a-Chip Technology: Biomolecular Separation and Analysis. Caister Academic Press, 2009. ISBN 978-1-904455-47-9.
Yehya H. Ghallab, Wael Badawy. Lab-on-a-chip: Techniques, Circuits, and Biomedical Applications. Artech House, 2010. 220. lpp. ISBN 978-1-59693-418-4.
(2012) Gareth Jenkins & Colin D Mansfield (eds): Methods in Molecular Biology – Microfluidic Diagnostics, Humana Press, ISBN 978-1-62703-133-2

-->