Dienviddžordžija
Dienviddžordžija | |
---|---|
South Georgia | |
Grītvikenas drupas | |
Ģeogrāfija | |
Izvietojums | Antarktika |
Koordinātas | 54°19′S 36°39′W / 54.317°S 36.650°WKoordinātas: 54°19′S 36°39′W / 54.317°S 36.650°W |
Platība | 3756 km² |
Garums | 160 km |
Platums | 30 km |
Augstākais kalns |
Pedžeta kalns 2934 m |
Administrācija | |
Dienviddžordžija un Dienvidsendviču Salas | |
Galvaspilsēta | Kingedvardpointa |
Demogrāfija | |
Iedzīvotāji | 13-22 |
Blīvums | <1/km² |
Dienviddžordžija Vikikrātuvē |
Dienviddžordžija (angļu: South Georgia) ir sala Atlantijas okeāna dienvidrietumos. Ietilpst Apvienotās Karalistes valdījumā Dienviddžordžija un Dienvidsendviču Salas. Salā nav pastāvīgo iedzīvotāju un vienīgā apdzīvotā vieta ir Kingedvardpointas pētniecības stacija, kurā uzturas teritorijas administrācija un stacijas personāls, kura skaits ir no 13 ziemā līdz vairākiem desmitiem vasarā. Kopš 1990. gadiem Dienviddžordžija ir populārs tūristu galamērķis.
Vēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Salas pirmatklājējs ir Londonas tirgotājs Entonijs de la Rošē (Anthony de la Roché), kurš to ieraudzīja 1675. gadā un nosauca par Rošē salu.
1775. gadā Džeimss Kuks apbrauca apkārt salai, izkāpa krastā, pasludināja salu par Lielbritānijas īpašumu un nosauca par Džordžijas salu (The Isle of Georgia) par godu karalim Džordžam III. Sala kartēs jau no 19. gadsimta sākuma saukta par "dienvidu Džordžiju".
19. gadsimtā Dienviddžordžija kļuva par roņu medību bāzi, bet no 20. gadsimta sākuma līdz 1960. gadiem — par dienvidu puslodes vaļu medību centru. Pirmo apmetni Grītvikenu 1904. gadā dibināja zviedru polārpētnieks Karls Antons Larsens. Kopā salā tika izveidotas septiņas bāzes, lielākā no kurām bija Leitharbora:
- Grītvikena (1904-1964)
- Gudtula (1908-1929)
- Leitharbora (1909-1965)
- Ošenharbora (1909-1920)
- Husvika (1910-1930, 1945-1960)
- Stromnesa (1913-1931)
- Prinsūlavharbora (1917-1931).
Kopš 1925. gada 1 km no Grītvikenas darbojas pētniecības stacija Kingedvardpointa.[1] Rietumos no Dienviddžordžijas esošajā nelielajā Bērdas salā kopš 1957. gada darbojas ornitoloģisko un zooloģisko novērojumu stacija Bērdailenda.[2]
Ģeogrāfija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Dienviddžordžijas sala ir ap 160 km gara un līdz 30 km plata un tā izstiepusies dienvidaustrumu-ziemeļrietumu virzienā. Salas platība ir 3756 km² un tā veido 96% no kopējās valdījuma platības. Dienviddžordžijas salu grupā ietilpst arī vairākas nelielas salas tās piekrastē, lielākās no kurām ir Aņņenkova sala 15 km uz dienvidrietumiem, Bērda un Vilisa salas rietumu galā un Kūpera sala austrumu galā. Salas lielāko daļu klāj pastāvīga sniega un ledus sega ar vairākiem okeānā noplūstošiem glečeriem. Salas reljefs ir kalnains, 11 virsotnes ir augstākas par 2000 m, augstākā virsotne ir Pedžeta kalns (2934 m).
Sala pieder pie tundras un okeānisko pļavu dabas zonām. Klimatu salā nosaka no Antarktīdas plūstošās aukstās gaisa masas, kā arī Skotijas jūras aukstās okeāna straumes. Gaisa temperatūra variējas robežās no −15 °C līdz +20 °C. Lai arī ziemas un vasaras sezonas ir pietiekoši atšķirīgas, nokrišņi sniega veidā ir iespējami jebkurā gadalaikā. Sniega sega piekrastes apgabalos novērojama no maija līdz oktobrim.
Salā liela ligzdojošo jūras putnu dažādība, vairākas pingvīnu un jūras lauvu kolonijas. Vairākas introducētās dzīvnieku sugas, starp kurām ir arī ziemeļbrieži.
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ «BAS. King Edward Point Research Station». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 15. septembrī. Skatīts: 2011. gada 28. februārī.
- ↑ «BAS. Bird Island Research Station». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 7. jūnijā. Skatīts: 2011. gada 28. februārī.
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Dienviddžordžija.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Chart of the Discoveries made in the South Atlantic Ocean, in His Majestys Ship Resolution, under the Command of Captain Cook, in January 1775, W. Strahan and T. Cadel, London
|