Dienvidu okeāns

Dienvidu okeāns (arī Dienvidu polārais okeāns un Antarktīdas okeāns) ir okeāns, kas apņem Antarktīdu.^[1] Ceturtais lielākais okeāns pasaulē. Dienvidu okeānu Starptautiskā hidrogrāfijas organizācija oficiāli izdalīja tikai 2000. gadā, kaut gan jūrnieki šādu terminu lieto jau sen. Dienvidu okeāna atzīšana ataino nesenos okeanogrāfijas atklājumus par okeānu straumju nozīmību. Joprojām ne visas jomā iesaistītās organizācijas atzīst Dienvidu okeāna definēšanu. Latvijas skolu mācību grāmatās ģeogrāfijā Dienvidu okeāns nav atzīts par līdzvērtīgu citiem okeāniem.

Antarktīdas līgums paredz, ka dienvidos no 60 °D platuma grāda valstis nevar pretendēt uz sauszemes teritorijām. Tāpēc Dienvidu okeāna ūdeņi ir starptautiskie ūdeņi.

Vispārēji dati

Platība — 20 327 000 km²;
Lielākais dziļums — 7235 m, Dienvidsendviču dziļvagas dienvidu daļā;
Vidējais dziļums — 4000—5000 m;
Antarktīdas kontinentālais šelfs pārsvarā ir šaurs un neparasti dziļi novietots — tā ārējā mala atrodas 800 metru dziļumā, kamēr pasaules kontinentiem vidēji tā ir 133 metrus dziļi.
Ledus segas platība Dienvidu okeānā mainās no apmēram 2,6 miljoniem km² martā līdz ≈18,8 miljoniem km² septembrī — tātad pieaug septiņkārtīgi.

Dienvidu okeāna definēšanas process

Starptautiskā hidrogrāfijas organizācija 2000. gadā organizēja dalībvalstu aptauju par jauna okeāna izdalīšanu. No 68 dalībvalstīm uz aptauju atbildēja 28 un visas atbildējušās valstis, izņemot Argentīnu, piekrita "jaunā" okeāna izdalīšanai.

Tika piedāvāti divi okeāna nosaukuma varianti: "Dienvidu okeāns" un "Antarktīdas okeāns"^{[nepieciešama atsauce]}. Ar 18 balsīm uzvarēja "Dienvidu okeāns".

Notika arī balsošana par okeāna ziemeļu robežu. Puse balsu atbalstīja variantu, ka robeža iet pa 60 °D platumu, jo šis platuma grāds nešķērso sauszemi. Pārējās 14 balsis atbalstīja dažādus citus variantus, tai skaitā pat 35 °D platuma grādu.

Ne visas jomā iesaistītās organizācijas atzīst Dienvidu okeāna definēšanu. Piemēram, ASV Nacionālā ģeogrāfijas biedrība Dienvidu okeānu savos izdevumos sākusi rādīt tikai kopš 2021. gada.^[2]

Rietumvēju straume un okeāna robežas

No dienvidu puses okeānu norobežo Antarktīdas krasta līnija un no ziemeļu puses — 60 °D platuma grāds. Ziemeļu puses robeža ir nosacīta un izvēlēta ērtības dēļ. No okeanogrāfijas viedokļa Dienvidu okeānu norobežo Rietumvēju straumes ziemeļu robeža, kas pārsvarā atrodas tālāk ziemeļos un vietām — tālāk dienvidos.

Rietumvēju straume ir vienīgā okeāna straume pasaulē, kas apjož visu Zemi. Šī straume pastāvīgi plūst austrumu virzienā un ir ap 21 000 km gara. Tā ir pasaulē garākā okeāna straume, kas ik sekundi pārvieto ap 130 miljonus m³ ūdens — 100 reizes vairāk, kā visas pasaules upes kopā.

Klimats un ledus

Jūras ūdens temperatūra variē no −2 līdz 10 °C. Ziemā okeāns aizsalst līdz 65 °D Klusā okeāna sektorā un līdz 55°D Atlantijas okeāna sektorā. Vietām Antarktīdas piekrastē spēcīgi vēji, kas nāk no kontinenta vidienes, uztur no ledus brīvu piekrastes zonu.

Joslā starp 40°D platumu un Dienvidu polāro loku valda uz Zemes virsmas spēcīgākais vidējais vēja ātrums. Dienvidu okeānā bieži notiek vētras, vēja virziens praktiski vienmēr — uz austrumiem. Ja temperatūras starpība starp Antarktīdas ledu un okeāna ūdeni ir liela, vētras var būt ļoti spēcīgas.

Visā Dienvidu okeānā un arī ziemeļos no tā visa gada garumā var sastapt aisbergus. Daži no tiem ir simtiem metru gari, taču kuģiem lielas problēmas var sagādāt arī daudz mazāki ledus gabali. Apvienojumā ar spēcīgajām vētrām un augstajiem viļņiem tas padara kuģošanu Dienvidu okeānā ļoti bīstamu. Dienvidu okeāns uzskatāms par vienu no nomaļākajiem Zemes apvidiem un nelaimes gadījumā meklēšana un glābšana šeit ir stipri sarežģīta.

Ekosistēma

Par spīti ļoti skarbajiem klimatiskajiem apstākļiem Dienvidu okeānā eksistē savdabīga, ļoti izteikta ekosistēma. Galvenā suga, uz kuru balstās lielāku Dienvidu okeāna organismu dzīve, ir līdz 6 cm garš vēzītis — Antarktīdas krils (Euphausia superba). Krila biomasu vērtē ap 100—800 miljoniem tonnu. Lielais krilu daudzums spēj uzturēt daudz vaļu, zivju, pingvīnus, roņus un putnus.

Potenciālie dabas resursi

Pastāv iespēja, ka Antarktīdas kontinentālajā šelfā ir milzīgas naftas un dabasgāzes atradnes;
Okeāna gultni daudzviet klāj mangānu saturošas konkrēcijas;
Aisbergi nereti tiek izmantoti dzeramā ūdens ieguvei.

Vides problēmas un saimniecība

Antarktīdas ozona cauruma dēļ Dienvidu okeānā par aptuveni 15 % ir krities fitoplanktona daudzums, būtiski samazinot okeāna produktivitāti. Kaitīgais ultravioletais starojums palielina mutāciju daudzumu arī citiem jūras organismiem.

Par pieaugošu vides problēmu uzskatāma nelegālā zvejniecība, kas apdraud dažu sugu zivju populācijas.

Dienvidu okeānā tikpat kā pārtrauktas vaļu medības. Tikai atsevišķos gadījumos, aizbildinoties ar zinātniskās izpētes nepieciešamību, vaļus medī Japānas vaļu mednieki.

Lēnām pieaug tūristu skaits Dienvidu okeānā, taču, par spīti ļoti iespaidīgajiem dabas skatiem, tas ir ļoti neliels braucienu lielo izmaksu dēļ.

Jūras krastos nav nozīmīgu ostu, jo Antarktīdā uzturas neliels daudzums cilvēku un nenotiek nozīmīga saimnieciskā darbība.

Jūras

Sākot no Griničas meridiāna un virzoties uz austrumiem Dienvidu okeānā ir šādas jūras (visas, izņemot Skotijas jūru, atrodas Antarktīdas piekrastē):

No Dienvidu okeānam tuvākās ziemeļu sauszemes — Dienvidamerikas — atdala Dreika šaurums.

Skatīt arī

Pasaules okeāni un jūras

Atsauces

↑ Ģeogrāfijas vārdnīca Pasaules zemes un tautas. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija. 1978. 173. lpp.
↑ Sarah Gibbens. «There’s a new ocean now—can you name all 5?», 08.06.2021.

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Dienvidu okeāns.

Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
Encyclopædia Universalis raksts (franciski)

[1] Ģeogrāfijas vārdnīca Pasaules zemes un tautas. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija. 1978. 173. lpp.

[2] Sarah Gibbens. «There’s a new ocean now—can you name all 5?», 08.06.2021.

[1]

[2]