Forteskjū Viljams Millets
 | Šo rakstu kāds šobrīd pārstrādā. Lūdzu, nelabo šo rakstu, kamēr šis paziņojums ir redzams, lai izvairītos no labošanas konfliktiem. Pēdējo izmaiņu veica Jānis U. pirms 0 dienām. Lūdzu, izņem šo paziņojumu, ja raksts nav labots vairāk nekā septiņas dienas. Ja Tu esi dalībnieks, kas ievietojis šo paziņojumu, tad pēc raksta papildināšanas noņem paziņojumu vai arī nomaini uz {{ilgstošā labošanā}}. |
| ||||||||
| ||||||||
.svg){kind=small}
Forteskjū Viljams Millets (angļu: Fortescue William Millett; dzimis 1833. gada 20. augustā, miris 1915. gada 8. februārī) bija angļu foraminīferologs, viens no vadošajiem 19. gadsimta beigu mikropaleontologiem, Karaliskās ģeoloģiskās biedrības biedrs.
Millets dzimis Marazionā, netālu no Penzansas, Kornvolā Džoannas (dzim. Tigas) un Forteskjū Milletu ģimenē 1833. gada 20. augustā. Viņam vēl bija jaunākā māsa Žozefa. Tiek uzskatīts, ka viņa tēvs bija dzimšanu, laulību un miršanu reģistrētājs Penzansā, bet pēctēva nāves jaunais Viljams pārcēlās dzīvotpie mātes un onkuļa Džona Forteskjū Milleta Marazionā. Šis onkulis nomira 1852. gadā, atstājot viņam būtisku mantojumu sasniedzot pilngadību, taču apmēram 20 gadu vecumā (ap 1853. gadu), tieši pirms tam, lai oficiāli iegūtu mantojumu, viņš pārcēlās uz Londonu.
Viņš kļuva par hidraulikas inženierijas vadītāju un tautas skaitīšanas atskaitēs tika atzīmēts kā būvinženieris. Kas lika jaunajam būvinženierim palikt par naturālistu un 32 gadu vecumā kļūt par vienu no Kveketa mikroskopistu kluba dibinātājiem 1865. gadā, uzzināt vairs nav iespējams. Dalība šajā klubā notika pēc individuālām rekomendācijām, taču viņasponsori arī nav zināmi.
1880. gadā Millets tika ievēlēts par Londonas Karaliskās mikroskopistu biedrības biedru. 1883. gadā Millets pameta Londonu un atgriezās Marazionā, domājams, aizgāja pensijā, kaut arī tajos laikos 50 gadi bija par agru, lai kāds varētu doties pensijā. Tā kā ap 1881. gadu viņš nopirka savu Stīvensona mikroskopu, iespējams, neilgi pirms atgriešanās Kornvolā viņš sāka pētīt foraminīferas. Darba pieredze šādā grupā nenāk ātri, bet Bredijs 1884. gadā savā Čelendžera ekspedīcijas atskaites ievadā piemin viņu kā savu palīgu, un attiecīgi cilvēku ar būtiskām zināšanām. Tas parāda, ka tajā laikā viņi aktīvi nodarbojās ar foraminīferu pētniecību.
Kad Millets atgriezās Kornvolā, viņš ātri sāka aprakstīt materiālu no Sent Ertas formācijas un pētīja neseno materiālu no blakus esošā Mountas līča Kornvolā. Abu pētījumu rezultāti tika publicēti 1885. gadā. 1885. gada 5. septembrī Millets rakstīja Bredijam: "Man nav jāsaka, ka es vienmēr būšu priecīgs sniegt Jums jebkuru pakalpojumu, kāda būs manos spēkos, un ceru, ka Jūs nepalaidīsiet iespēju izmantot mani". Ap šo laiku kāds A. Durāna kungs ievāca materiālu no Malajas arhipelāga un nosūtīja to Bredijam, cerot, ka viņš to varētu izpētīt. Taču Bredijs izlēma, ka ar to varētu nodarboties Millets. Tas bija veiksmīgs lēmums, jo 1892. gadā Henrijs Bredijs nomira, un nepalika neviena, kurš varētu aprakstīt rezultātus. Tajā laikā T. R. Džounss aizgāja pensijā un pārtrauca rakstīt par foraminīferām, bet Džozefs Raits, iespējams, tika uzskatīts par pārāk nekompetentu. Uz to laiku Millets bija, iespējams, pats autoritatīvākais aktīvais foraminīferologs Britu salās, un viņš vēl nebija sasniedzis 60 gadus. Kad Millets atgriezās Marazionā, viņš sākotnēji strādāja milzīgā klētī. Taču 1901. gadā nezināmu apstākļu dēļ Millets ļoti pēkšņi pārcēlās uz namu ar nosaukumu "Eniscoe" Briksemā, Devonā.
Herons-Alens par šo rakstīja: "Viss, visas viņa grāmatas, papīri, slaidi un dažādas mantas tika pārvesti uz turieni furgonos un sagāzti uz grīdas pa visām telpām, kur tie, šķiet, tā arī palika bezcerīgā nekātībā". Šie notikumi būtiski ietekmēja viņa veselību. Viņu sāka uztraukt redzes traucējumi, un dienas gaismā mikroskopija kļuva viņam par problēmu. Viņš pat zaudēja samaņu, strādājot pie mikroskopa.
Herons-Alens stāstīja, ka tajā laikā, kamēr viņa "smadzenes funkcionēja normāli", viņš bija apbrīnojami pacietīgs un apzinīgs darbinieks, atzīmējot un aprakstot katru sugu, kā viņš to atrada, un pastāvīgi sastādot un pārveidojot sarakstus "priekšzīmīgā stāvoklī" tūlītējai izmantošanai. Viņš nekad neiznīcināja nekādus dokumentus, kas saistīti ar pētāmo objektu, pat savas paša dublējošās piezīmes un diagnozes. Tādā veidā viņa darbīgā dzīve mijās ar slimības lēkmēm. Tādā veidā viņa darbīgā dzīve mijās ar slimības lēkmēm, kamēr 83. dzīves gadā viņu atrada smagā stāvoklī, no kura viņš tā arī neatguvās.